Sabiedriskā organizācija “Vieglās aviācijas klubs “Spārni””
Hronika
Raksti
Bildes
Lidvietas
Saites
Kontakti
Par mums
Veikals

 

Kluba iepriekšējais „plenērs” Slovākijā bildēs gan izskatās visai iespaidīgi, tomēr šajā braucienā „laika laimes” mums bija visai maz, tāpēc jau braucot atpakaļ uz Latviju bija visai skaidrs, ka jāpacenšas šogad vēl kaut kur izsprukt palidināties.

Karstais augusts mums deva vairākas lidojumiem pilnas nedēļas nogales Daugavpilī un Paņevēžos, kur kopā ar lietuviešiem arī dzima ideja par braucienu uz Eiropas kausa posma sacensībām Slovēnijā, kurš notika 1. un 2. oktobrī.

Sākumā bijām plānojuši īrēt busiņu un braukt visi kopā, tomēr lietuvieši sadomāja doties uz Itāliju un tā nu braucēji esam mēs trīs (Andrejs Puķītis, Jānis Kalniņš un es). Atpakaļceļā mums sola pievienoties Lietuvas paraplanierisma federācijas prezidente un lokomotīve, kā arī mūsu laba paziņa Violeta, kura Slovēnijā ieradīšoties no gada lielākā para un deltaplanieristu saieta St.Hilarijā, Francijā.

Tā nu ceturtdien, 29 septembra pēcpusdienā mēs ar Andreju startējam no Rīgas uz Bausku, kur savācam Jāni un 18 litrus Bauskas alus „katram gadījumam”. Mūsu pirmais ceļa mērķis ir „Sky Paragliders” rūpnīca Čehijā, kur Andrejam jāsavāc jaunais spārns, bet man – soma. Sauksim somu par uzkabi, manuprāt tas ir pareizais “harness” nosaukums. Ar vārdu „uzkabe” šajā gadījumā domāts tas izstrādājums, kurā pilots sēž lidojot. Visai raiti tiekam līdz Varšavai, kurai cauri braukts nu jau desmitiem reižu, bet tā īsti taisni nekad nav sanācis. Šoreiz lielas cerības liekam uz jaunāko GPS navigācijas verķi TRANSONIC, kurš runājot maigā sievietes balsī teorētiski ir spējīgs izvadīt mūs cauri Polijas Republikas galvaspilsētai uz vajadzīgā ceļa. Tik gludi, kā domāts vis nesanāk, jo mūsu izmantotais ceļš uz Varšavu nav šī verķa atmiņā un tas mūs sāk stūrēt atpakaļ uz Bialostoku, no kurienes viņš ir gatavs mūs vadīt atpakaļ pa viņaprāt „pareizāku” maršrutu. Šo viltīgo nodomu atklājam salīdzinoši ātri un Andrejs iestāda jaunu maršrutu. Tagad uz priekšu iet visai raiti, bet navigators spiests mainīt dzimumu, jo tiek iesaukts par „kucīti”. Pats vainīgs, jo, ja viņa iedomātais maršruts atšķiras no reālā, tas sāk purpināt, kā nu sakaitinātas sievietes to parasti dara.
Nododu auto vadību Jānim ar Andreju un likos uz auss. SKY rūpnīcā Frżdlant nad Ostravicķ esam pirms astoņiem. Pieņemam, ka čehi sāk darbu ap deviņiem, tāpēc sameklējam maizes veikalu un iestiprināmies ar bulciņām. Deviņos vēl joprojām nekas neliecina par to, ka kāds kaut ko šodien taisītos darīt un Jānis pajoko, ka Čehijā šodien droši vien brīvdiena, kas arī izrādās patiesība. Mums par laimi ierodas pāris cilvēku no eksporta nodaļas un pie savām mantām tomēr tiekam un varam turpināt ceļu.

Čehijā un Austrijā “kucītes” atmiņā esošās kartes zina visu ieskaitot maksimāli atļauto ātrumu attiecīgajā ceļa posmā, tā kā uz priekšu nu iet pavisam raiti. Mūs sazvana slovēņi un lūdz savākt no Klāgefurtes lidostas „vienu britu” un tā kā esam 20 kilometru no lidostas, tad apņemamies to arī izdarīt. Šis „viens brits” izrādās čempionāta kolorītākā personība šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē Niks Simons.
Beidzot esam Slovēnijā un spēcīgais lietus ar miglu te nebūt nav mazāks, kā Austrijā. Būtu bēdīgi nobraukt 1800 kilometru tikai tāpēc, lai iztukšotu līdzpaņemtos alus krājumus. Slovēņi gan ir optimistiski, jo uz rītdienu, kad paredzēti treniņi, laiks soloties būt labs. Tiekam aizvesti uz naktsmājām, kas ir neliela viesnīciņa kalnā apmēram pa vidu starp startu un nolaišanās vietu. Neko daudz no apkārtnes neredzam, jo visu klāj tumsa, migla un lietus. Pēc 24 automobilī pavadītām stundām esam krietni saguruši, tāpēc ieejam dušā un liekamies uz auss.

Slovēnija un tās cilvēki man ļoti iepatikās jau martā, kad biju šeit atbraucis slēpot un nedaudz palidināties. Šeit esošie kalni ir Alpu grēdas pati mala, tāpēc tie ir relatīvi zemi un mežiem apauguši – ļoti līdzīgi zemajiem Tatriem Slovākijā. Šo Slovēnijas daļu tūristi nav pārāk iecienījuši, tāpēc, lai arī naktsmītņu dabūšana un cenas tajās problēmas nesagādā, te nav vieni vienīgi gesthaus un krogi, kā lielajos slēpošanas kūrortos. Cilvēki te vienkārši dzīvo (jāatzīmē visai pārtikuši). Ziemā slēpot var praktiski tukšās, bet lieliski sagatavotās trasēs, kuru kopējais garums varbūt nebūs vairāki simti kilometru, kā Kortinā vai Liviņjo tomēr atsevišķās trases pēc garuma un stāvuma ir absolūti līmenī. Tas, ka dalāt trasi ar pāris desmitiem, nevis simtiem citu braucēju, ar uzviju atsver salīdzinoši nelielos izmērus.

Nākamais rīts ataust saulains. Ieleju vēl klāj migla jo izgaro mitrums no iepriekšējo dienu lietiem. Viss vēl ir ļoti slapjš, tāpēc lidot varēšot tikai pēcpusdienā, kad kalnu nogāzes kaut cik apžūs. Dodamies uz pilsētu Ravne na Koroškem satikt pārējos pilotus un noskaidrot situāciju. Satiekam Violetu ar bariņu lietuviešu pilotu, kas pirms tam lidojuši Itālijā. Dzirdam stāstu par to, kā mūsu dienvidu kaimiņi ar paramotoriem skaisti palidojuši virs Venēcijas, kam par godu uz laiku tikusi slēgta Marko Polo starptautiskā lidosta. Unikālās bildes būšot nopērkamas par 5 eiro gabalā lai kaut nedaudz atpelnītu 700 eiro soda naudu, kas tomēr esot ļoti maza par šādām izdarībām. Kopš bariņš dusmīgu arābu puišu palidoja virs Ņujorkas, gaisa kontroles dienestu humora izjūta ir tuvu nullei.

Ap četriem dodamies uz startu. Apstākļi ir visai normāli, tomēr pūš visai stiprs vējš un Andrejs visai prātīgi atliek sava jaunā SKY Ares performance klases (t.i. ļoti sportiska) spārna ielidošanu, tā vietā ņemot standartklases Fides 2, kuru mums laipni aizdeva Jānis Beiniķis. Startējam un drīz vien nākas pārliecināties par to, ka teiciens „pārāk labi arī nav labi” atbilst patiesībai. Nelaime tā, ka visai stiprais vējš veido nenormāli plašu dinamiķi, tāpēc visur, kur vien lidojam, ceļ vidēji +3,5 m/s. Šāds „cēlājs” nozīmē to, ka lietojot parastos augstuma zaudēšanas paņēmienus: „lielās ausis” un izspiestu akseleratoru, pilots lido vien plus mīnus pa nullēm. Jānis ar Andreju lido krietnu gabalu virs manis. Vēl neesmu apradis ar jauno somu, tāpēc īpaši negribas darīt ko radikālu un mēģināt trāpīt ja ne mērķī, tad vismaz mežu, māju un vadu ieskautajā pļaviņā, kur tas atrodas. Tā nu tieku līdz aptuveni 100 metru augstumam, kur iekļūstu rotorā, kuru veido virsvēja pusē esošā nogāze un koki. Purina pamatīgi, tomēr beigās visai cieti nosēžos pat visai tuvu mērķim. Tūlīt pēc manis līdz zemei tiek meitene no Čehijas un skaļā balsī pateicas jaunavai Marijai. Laikam arī viņai negāja viegli. Pa rāciju cenšos sasaukt Jāni ar Andreju, lai brīdinātu par to, kas viņus sagaida, bet tas ir veltīgi, jo pirmkārt viņu rācijas ir izslēgtas, otrkārt, pēc 10 minūtēm vējš maina virzienu un abi tiek lejā bez lielām problēmām. Pēc viņiem perfektu trīs punktu nosēšanos veic mūsu paziņa Niks pieskaroties zemei ar abām pēdām un pieri vienlaicīgi un pēc tam pārmetot iespaidīgu kūleni.

Vakarā dodamies uz krodziņu kalna pakājē, kur tiek izlozēta starta kārtība nākamās dienas sacensībām. Pēc tam seko saviesīgs pasākums par godu sacensību atklāšanai, bet tā kā nākamajā dienā ir sacensības, tad visi diezgan laicīgi izklīst pa naktsmītnēm.

Sacensību uz nosēšanās precizitāti būtība ir nosēžoties trāpīt iespējami tuvāk uz zemes novilkta apļa 10 metru rādiusā centram. Ja pilotam izdodas trāpīt centrā, viņš saņem 0 punktu, ja ne – par katru „lieko” centimetru tiek pieskaitīts viens punkts. Ja aplī nav trāpīts, saņemat 1000 punktus. Ja pilots nosēžoties pieskaras zemei ar vēl kādu ķermeņa daļu izņemot kājas, vai pēc nosēšanās pakrīt, viņš tāpat saņem 1000 punktus. Ņemot vērā, ka iepriekšējais treniņš šai disciplīnā visiem mums bija pirms pusgada Itālijā, tad vietu kaut kur pa vidu būtu uzskatāma par veiksmi, bet reāli runājot jārēķinās ar beigu galu. Nu nevar Latvijas reljefu un laika apstākļus salīdzināt ar to pašu Slovēniju, kur sezonā var lidot gandrīz katru dienu un starta vietas ir pāris kilometru attālumā no mājām. Līdzīgi ir ar kalnu slēpošanu mūsu dzimtenē, bet vai tad tas attur cilvēkus no nodarbošanās ar šo sporta veidu?

Nākamais rīts mums atnes praktiski ideālus laika apstākļus. Spoži spīd saule, vējš aptuveni 1 m/s tieši pretim palīdz startēt, bet netraucē nosēsties. Sacensības ir diezgan kupli apmeklētas, lai arī vairums līdzjutēju ir slovēņu pilotu sievas, bērni un draugi. Par skatītāju labsajūtu un apziņošanu rūpējas dīdžejs, kurš miksē komentārus par dalībnieku veiksmēm un neveiksmēm ar mūziku. Par pilotu nogādāšanu uz starta vietu rūpējas vietējais ugunsdzēsēju depo, savukārt smukas meičas Red Bull krekliņos piedāvā atjaunot pilotu izsīkušos enerģijas krājumus. Uzrodas pat bruņu transportieris ar ložmetēju un citām ekstrām, kuras šāda veida braucamajiem pieklājas un labu brīdi gaida, līdz ceļa malā novietoti automobiļi atbrīvos tam ceļu. Izrādās, tur pat ielejā šos verķus ražo un kalnu (bez)ceļos izmēģina.

No trijiem lidojumiem divos nosēžos ārpus mērķa, vienā trāpu tīri labi. Ceturtā reizē iet tīri labi un liekas, ka trāpīšu visai precīzi, bet tad nez no kurienes parādās vēl viens pilots nedaudz zemāk un tāpēc viņam nosēžoties ir priekšroka. Es vairs mērķī sēsties nevaru, jo kā zināms no fizikas, diviem fiziskiem ķermeņiem vienā punktā grūti satilpt, bet šādos gadījumos pilots ir tiesīgs prasīt atkārtotu lidojumu, un šo iespēju man tiesneši neliedz. Tā nu sanāk, kad mans piektais mēģinājums ir arī sacensību pēdējais lidojums, tāpēc negribas galīgi izgāzties. It kā viss iet labi, kamēr jau pie pašas zemes saprotu, ka vējš ir mainījis virzienu. Izmisīgi mēģinu glābt, kas glābjams un pat trāpu mērķī pie 5 metru līnijas. No malas tas viss izskatās, kā diezgan labi izpildīta ground spiral tā, ka ir iemesls piepūst vaigus un izlikties, ka viss tā arī bija paredzēts.

Pēc sacensībām dodamies uz krodziņu, kur paredzēta apbalvošanas ceremonija un viss pārējais. Laika prognoze uz nākamo dienu neko labu nesola, tāpēc plāniņš ir palīksmoties, izgulēties un tā laicīgi braukt uz māju pusi, tāpēc, kad viens no horvātu pilotiem apjautājas, vai mēs negribētu doties pie viņiem uz nelielām vietējām sacensībām, es saku „nē”, jo celties pirms sešiem, braukt „apmēram 120 kilometru – nu varbūt nedaudz vairāk”, tad visu dienu lidot un kādas 30 stundas kratīties automobilī neliekas visai vilinoši. Pēc brīža manu, ka augšminētais horvāts jau ir pie blakus galdiņa un pēc Andreja un Jāņa žestiem jau saprotu, ka tomēr nāksies braukt. Aizlaižos no zāles ar domu, ka tas vismaz ļaus man visu vainu novelt uz pārējiem ja kas un nav ilgi jāgaida, kad šie abi ir klāt un dikti priecīgi prezentē plāniņu. Lai saglabātu vismaz kaut kādu konsekvenci, populāri apgaismoju, ko es par to visu kopumā un šamiem abiem atsevišķi domāju, bet godīgi sakot projekts sāk likties visai interesants. Mums līdzi brauks arī Violeta no Lietuvas. Tā nu atkal nekāda lielā svinēšana nesanāk un samērā laicīgi liekamies uz auss.

No rīta izbraucam laicīgi, tik braukājot pa kalnu ceļiem šurpu turpu bākā ir ieviesies dīzeļdegvielas deficīts un nākas konstatēt, ka Slovēnijā benzīntanki sāk darboties tikai no septiņiem rītā. Nav zināms, kur atrodas nākamais tanks un vai līdz tam tiksim, tāpēc gaidām, līdz atvērs tuvāko.

Beidzot varam startēt un pēc kādām divām stundām esam uz Horvātijas robežas. Šeit Slovēnijas kalnu zaļumu nomaina brūnie toņi, jo mālainos līdzenumus dienvidu Saule pa vasaru krietni izdedzinājusi. Vēl pēc kādas stundas esam klāt, sazvanāmies ar horvātiem un uzzinām, ka drīz no ciemata baznīcas uz startu ies busiņš uz starta vietu. Saģērbjamies un dodamies uz turieni. Aiz baznīcas ir stāva nogāze, zem kuras ir vietējā kapsēta un pļaviņa ar nosēšanās laukumu. Vietējie pajoko, ka bēdīga iznākuma gadījumā tālu nebūšot jānes.

Lai arī Horvātija un Slovēnija Dienvidslāvijas laikos bija viena valsts, atšķirības starp abām ir ļoti lielas. Horvāti dzīvo sādžās, kuru stāvoklis nekāds spožais vis nav. Apkārtējā ainava visai tipiska Balkāniem:, ciems ar baznīcu centrā, apkārt pauguri un kukurūzas lauki, kurus ražu vāc cienījama vecuma traktori ar diezgan greizām piekabēm un viņu vadītāji kopā ar ģimenēm. Lai arī tiešus postījumus neredzējām, nesenā kara ar Serbiju laikā cietusi vidēji katra ceturtā ēka un cilvēki vēl neesot atguvušies ne ekonomiski, ne morāli.

Busiņš ir klāt. Tas izrādās diezgan sagrabējis un tā bagāžas nodalījums ir ar termoizolāciju, tāpēc nav īsti kur apsēsties un pieturēties, bet pēc divdesmit minūšu visai jautra brauciena esam virsotnē pie starta. Augšā ir visai pamatīga ēka ar kafejnīcu, kurā notiek kārtīgs jandāliņš. Skan mūzika un visās malās sakārti baloni ar burtiem JRSN, kas ir saīsinājums no saukļa „JAPETIČ REPUBLIKA SLOBODA NARODU!” Izrādās, ka kalns skaitās aizsargājama teritorija un vietējie zaļie nolēmuši, ka paraplanierisms dikti gandē vietējo dabu un tāpēc ir aizliedzams. Neapmierināti ir arī tuvākās lidostas gaisa kontroles dienesti, kuri regulāri saņem ziņojumus no pasažieru lidmašīnu pilotiem par virs saviem aeroplāniem novērojamiem paraplāniem. Saprotams, piloti no visas apkārtnes ir pretējās domās, un sacensības pie viena ir protesta akcija.

Piereģistrējamies, lai arī mūsu plānos kārtīga mačošanās neietilpst. Andrejs beidzot izmēģinās savu jauno spārnu, Jānis grib izprovēt manu SKY Exite uzkabi, savukārt Violeta domā mainīt savu veco FreeX spārnu pret kaukto modernāku un tāpēc piesakās uz no Jāņa Beiniķa palienēto Fides2. Tā kā man vienīgajam neko testēt nevajag, es palīdzēšu Andrejam pie pirmā starta ar jauno spārnu. Paiet kāds laiciņš, līdz Andrejs beidz iepazīties ar Ares pacelšanas niansēm tuvējā pļaviņā un ir gatavs mēģināt startēt. Aizlido Jānis un Violeta. Andreja spārnam pēc atraušanās no zemes slinki atveras labā auss un spārns stipri sašūpojas, bet viss beidzas labi. Es pie lidošanas kādu brīdi netieku jo startu slēdz dēļ triatlonistiem, kuru distance iet šķērsām cauri nogāzei. Beidzot aizlidoju arī es. Gaiss ir diezgan mierīgs, un tā bez īpašiem piedzīvojumiem esmu lejā. Pa rāciju saņemu ziņu, ka augšā jau līst un tāpēc braucu augšā ar automobili savākt pārējos. Jānis ar Violetu gan nolido lejā saviem spēkiem, mēs ar Andreju braucam viņiem pakaļ.

Vakarā tiekam ielūgti uz sacensību noslēguma svinībām. Izrādās, jautājums par starta vietas aizliegšanu ir atrisinājies par labu lidotājiem, tāpēc svinēt ir ko. Lai arī priekšā tāls ceļš, atteikties pēc tik sirsnīgas uzņemšanas ir neiespējami. Vismaz tie horvāti, kurus satikām, daudz sagaida no savas valsts paredzamās iestāšanās Eiropas Savienībā, tāpēc visus ļoti interesēja mūsu nesenā pieredze.

Uz atvadām katram no mums uzdāvina pa pudelei baltvīna no apkārtējiem vīna dārziem un sākam vairāk nekā diennakti ilgo ceļu mājup...

 

 

Uz bildēm.

 

 

 

 

 

 

 

 

PULS.LV Professional statistical system
Top.LV

Spārni, sparni, paraplāns, paraglider, paraplan, paragleiter, paragliding, drachen, parapente, paragliding in Latvia, paraplanierisms Latvijā, vario, harness, Adrenalīns, adrenalins, Parabalt, ridge soaring, thermals, thermaling, paraplanieris, lidojumi, izpletnis, rescue, Sky paragliders, Freex, Prodesign, Digyfly, paragliding accuraccy, competition, sacīkstes, XC, cross country, freefly, aerofoto, klubs, pilots, piloti, paragliding club, Ares, Atis, Brontes, Fides, Fides 2, Yang, Cima, Metis, Eris, Excite, Revel, Axel, Sky Spare, Sky Drive, Flyer, Jazz, Thema, Thetis, X-one, Frame, Arcane, F-16, Trainer