Uz Daugavpili aizbraucām divi Gunāri un Ivars ar mega sapņiem par mega lidojumiem. Ap pusdivpadsmitiem sākās lidojumi, no pirmās troses startēju es, no otrās Roberto. Pirmais termālis rādījās cerīgs, kaut arī grūti noturams. Uzņēmu augstumu ap 800m virs zemes un novēroju kā Roberto cīnās krietni zemāk kādu kilometru no manis. Griezos pa vējam meklēt nākošo termāli. Vietā kur to cerēju atrast bija tikai nullītes, kurās ilgi neuzturējos. Sapratu ka drīz būs jānolaižas pēc bēdīgiem 7km un noķēru vērā ņemamas turbulences virs elektro pārvades līnijas ap 40m augstumā, bet tās apstrādāt vairs nerādījās reāli. Nolaidies vēl dabūju noskatīties kā Roberto atlidojis līdz manim apstrādā manis atrasto plūsmu cienījamākā augstumā. Noziņoju par savu nolaišanos un devos atpakaļceļā.

Pa ceļam izgāju cauri pārlidotajam mazdārziņu ciematam ar rūķu mājām,

redzēju bebra izveidotu aizprostu,

vardi, kura skatījās uz mani (noķert un bučot nemēgināju),

un pūpēdi.

Nogāju 4km, kad mani savāca Ivars un Gunārs F. Virs lidlauka bija zilais caurums, pareizie mākoņi par spīti mums – visapkārt, tikai ne virs lidlauka.

Izlidojām vēl katrs pa reizei un neko neatradām. Lai taupītu mūsu latus Daugavpilieši izrādīja vēlmi beigt vinčošanas operācijas. Tikmēr virs lidlauka strauji sāka veidoties mākoņu pankūka.

Vēl pēc brīža pankūka sāka izjukt un pietuvojās lietus mākoņu frontīte.

Pēc brīža atgriezās termāļu maestro Roberto no Zarasai ar nolidotiem 26km. No viņa sapratu, ka tagad lidot vairs nebūtu jautri.

Gunārs Š.