22. maijs, Jēkabpils.

Ziemeļos jau sāk augt mākoņi, dienvidos plēve, virs lidlauka zilas debesis. Piloti smejas: “Bedre virs lidlauka kā jau parasti”. Pie pirmās iespējas startēju ar no Mišas aizlienēto Dudek Nemo spārnu. Vilciens ir precīzi līdz sešiem simtiem. Skats vienkārši fantastisks! Sāku lidot gar skrejceļu atpakaļ virzienā uz asfalta ražotni. Cerības uz trigeri attaisnojas 350 metru augstumā, bet ceļ pavisam lēni un nocentrēt labi nevar. Sāku zigzagot apkārtni līdz pamanu, ka tuvumā sāk veidoties mākoņu pūkas. Beidzot var sākt uzņemt augstumu, pavisam netālu termāli griež cits pilots.

Tieku līdz 1400 metriem. Lidot var pat nemeklējot trigerus uz zemes, pietiek noskatīt nākošo mākoņpūku. Nedaudz aiz Līvāniem ir mana lidojuma zemākais punkts atkal ap 350 m un atrodu nākošo termāli. Tieku līdz 1800 metriem un jāpārlido kūdras purvs. Tas izdodas salīdzinoši viegli. Esmu sapratis, ka uz Daugavpili man netikt – vējš neļauj.

Jau pašā lidojuma sākumā pamanīju, ka spārns ir pilnīgi stabils, nav ne mazākās pazīmes par kādiem jokiem. Ja Klarksons auro: “Poweeerrrr!”, tad es varu čukstēt: “Confidence!”. Trimerus atlaist tā arī neizmēģinu. Vispār šis ir mans pirmais lidojums ar trīslīniju spārnu. Un ja paskatās uz spārnu no apakšas, tad ceturto līniju i neprasās.

Tālumā redzu Aglonas baznīcu, tas būtu jauks galamērķis. Bet es esmu noguris un nosalis un mans kakls vairs nespēj noturēt galvu. Vēl arvien lidoju pēc mākoņiem un tādēļ sanāk daudz skatīties uz augšu. Pašās beigās sanāk garš planējiens – iestājusies termāļu pauze, bet varbūt tikai man tā liekas. Nolaižos netālu no Spoģiem ar trīs stundās nolidotiem 77 kilometriem gāpēesā.