Druva, 1.maijs.

Uz lidošanu devāmies visnotaļ cerīgi, jo prognoze jau labu laiku iepriekš izskatījās varen pievilcīga. Vienīgi Māris ietiepīgi pastāvēja uz savu: vispirms jādodas uz Jūrkalni, tad Pienavu un visbeidzot, ja diena vēl nav beigusies, varbūt arī uz Druvu. Mūsu saliedētais kolektīvs, kurš pasākumā piedalījās neredzēti kuplā skaitā, šādu kaitniecisku domāšanu gan visai drīz salauza (paņēmām uz masu). Pasākuma dalībnieki – Gunārs F., Andrejs, Robis, Valdis, Ivars, Jānis Š., Māris V., Dmitrijs un brīdi vēlāk atbrauca arī pats prezidents (Elmārs, ne Andris).

Sākotnēji vējš pastiprs un brīžiem brāzmas diezgan spēcīgas, taču vēlāk visi jau ir vai nu pieraduši, vai vējš nomierinās, ka tas vairs nav jūtams. Startēju ap 11.30 kā otrais aiz Māra, kurš iemēģina vinču, tieku līdz ~ 300m un pēc atkabes tūlīt noķeru termāli. Tas gan ir visai saraustīts un vājš, griežu mazos „plusiņus” un „nullītes” sakostiem zobiem. Pusstundas laikā esmu ticis līdz 800m, kur termālis izjūk, dodos pa vējam meklēt nākamo. Meži vēl slapji, no augšas noskatītās potenciālās vietas nenostrādā, tādēļ esmu spiests nolaisties jau pēc ~10 km pie Saldus – Kandavas ceļa. Jūtos savā ziņā atvieglots, jo pēdējos lidojuma kilometros konstatēju, ka variometram tūdaļ beigsies baterija un GPSam nav iztīrīta atmiņa, līdz ar to pāris kilometri maršrutā rādās kā taisna līnija. Kamēr loku spārnu, pretējā virzienā aizbrauc vairāki transporta līdzekļi, kuri mani aplūko kā zoodārza eksponātu. Pēc brīža, kad jau veru ciet somu, viens no tiem – taksometrs – jau dodas atpakaļ, šoferis apstājas uz laipni piedāvājas mani nogādāt līdz Saldus aplim, turklāt bez maksas. Pa ceļam paņemam arī Valdi, kurš nosēdies dažus kilometrus pirms manis, pierunājam šoferi mūs aizvest līdz Druvai, un steigšus dodamies uz startu, kur gaisā redzami vairāki spārni. Ierodamies gluži laikā – virs starta ir vērojamas strauji augošas mākoņu ielas, laikapstākļi sāk izskatīties ievērojami labāki kā iepriekš. Elmāram vinčojoties, pārtrūkst trose, kamēr to labo, visi uz starta ir gatavi un mirkli vēlāk jau viens pēc otra traucas gaisā. Elmārs noķer termāli un, nemaz negriežot, aizlido taisni pret vēju, visu laiku uzņemot augstumu. Nākamais startē Ivars, tad Valdis, mirkli vēlāk arī Robis un tad es. Pirms starta esmu sarunājis, lai Māris mani uzvelk „tā kārtīgi”, tādēļ atkabinos ~ 500m augstumā, krietni pietuvojoties Robim, kurš, neskatoties ne uz ko, ir paguvis jau pamatīgi uzņemt augstumu. Jauka sajūta, kad redzi savus biedrus lidojam pavisam netālu!

Lidošana nu iet visai raiti, ceļ labi un gandrīz visur, debesīs kārtīgi izkārtojušās mākoņu ielas. Necik ilgā laikā esmu jau virs kilometra, strauji virzos tuvāk bāzei, kas šodien ir aptuveni 1700m augstumā. Kad esmu sasniedzis mākoņa apakšu, sagriežos pa vējam un dodos pie nākamā, kur procedūru atkārtoju. Pa ceļam redzu Robi, kurš ir zem blakus „ielas”, Valdis ir tālāk priekšā. Ivaru ieraudzīt īsti tā arī neizdevās. Vienubrīd, kad atrados jau virs Blīdenes, pamanījos ielidot „nepareizajā” mākoņa pusē, t.i., atrados tur, kur zemi klāja tā ēna, kā dēļ cēlājs bija pazudis. Sapratis problēmu, aši devos pretējā virzienā, kur pamanīju ugunskura dūmus un arī priecīgā variometra pīkstēšana nebija ilgi jāgaida. Kad sasniedzu bāzi, ļāvos vilinājumam drusku „iesūkties” mākonī, tad devos tālāk. Gaisā bija būts jau 2 stundas, dažas vajadzības sāka likt sevi manīt. Mēģinot noteikt savu atrašanās vietu, sazīmēju Penkuli un Apguldi, tālumā redzama arī Dobele un Jelgava. Rācijā pa brīdim atsaucas Valdis, kurš tobrīd atrodas kaut kur pie Dobeles. Vēl pēc brīža redzu Kroņauci un Tērveti, kuras virzienā mani nes vējš, tomēr tālāk ir palieli meži, savukārt cēlājs vairs nav tik labs kā iepriekš, mākoņu ielas tālāk izšķīst un vērojamas zilas debesis. Vajadzības jau ir tik spiedošas, ka termālī noturēties varu tikai ar lielu saņemšanos. Kad esmu pārlidojis Kroņauci, nospriežu, ka uz Rīgu vieglāk būs nokļūt caur Kroņauci un dodos atpakaļ šosejas virzienā. Rācijā mēģinu sasaukt Valdi, Ivaru vai Robi, taču, man par lielu izbrīnu, vienīgā atbilde atskan no... Rumbulas lidlauka! Lielie lauki ir silti, tādēļ līdz nosēšanās brīdim planēju prāvu gabalu. Kad kājas skar zemi, GPS rāda 59,9 km pa taisni līdz Druvai – nu ko, jauns personīgais rekords! Saloku mantas, aši noķeru mašīnu un jau pēc nepilnas stundas esmu Jelgavā, kur mani veldzē auksts Tērvetes alus un prieks par šodienas sasniegumu.

Rezultāti:

1. Ivars – 95,81km;
2. Jānis Š. – 67,67km;
3. Valdis – 56,45km;
4. Robis – 46,09km.

22. aprīlis. Krustpils. 2013. gada XC sezonas atklāšana.

Kā sapratāt,  maršrutu sezona "toč" ir sākusies, iespējams, izņemot Daugavpili (ja Guga nav safabricējis Daugavpilī uzņemtās plūdu bildes?!).
Termāļi bija visām gaumēm, no mīnus 3,5 līdz plus 3,7 (cik pamanīju), bet tādi skaisti un izteikti tikai daži, vispār bij jāpamokās. Nedaudz apbēdināja zemā bāze - ap 1,2 km, kas neļāva atslābt. Dabūju pāris reizes arī izlīst no pazemes (ap kādiem 100 - 120 metriem). 
"Agrārijs", kurš atskrūvēja veca pasāta logu man blakus jau 3 minūtes pēc piezemēšanās, sāka ar uzbraucienu ko es te meklējot un vai tās mantas nav zagtas? Pēc īsā kursa noklausīšanās, kļuva uzreiz par labāko draugu, aizveda līdz tuvākajam lielajam ciemam - Vecbebriem, pa ceļam izstāstot īso biogrāfiju, ģimenes lietas, sporta sasniegumus (ja kas, 2- kārtējs Eiropas čempions, laikam, džudo cīņā!),  savus ēšanas - dzeršanas paradumus, antropoloģiskos datus un tādā garā. Un galvenais - cik ļoti vienmēr sapņojis par lidošanu, pat ar izpletni 3x lēcis! 
Nākošais stāsta personāžs ir sirms "sīnis" ar beisboleni pie Vecbebru alus veikala, kurš man paspēja izstāstīt kā jaunībā Liepājā lidojis ar paštaisītu deltaplānu, kuram rāmis veidots no slēpju nūjām!
Autobusā uz Koknesi atlūzu, jo iepriekšējā naktī bija gulēta tik viena stunda. Vispār galva sāpēja jau pirms starta. Mani "nagla" uzpurināja skolas puišeļi, kas nav varējuši izdomāt, kas man tanī lielajā somā. Koknesē mani savāca Erītis (Jānis  Š.). Pasākumā vēl piedalījās Miša (nav precīzu datu, it kā 2x ticis līdz Pļaviņām) un vēl divi maz redzēti adrenalīnisti.

Ivars

2013. gada februāris

Šogad nez kāpēc bijām stipri īsā sastāvā - Valdis, Ivars un mazais Robčiks, kurš tagad vairs nav nekāds mazais Robčiks, bet īstens Rauls! Par to vēlāk. >>

Sezonas noslēguma/atklāšanas pasākums bija ļoti labs. Kas nepiedalījās, tas nokaunās.

13. janvāris. Rumbula. Latvijas čempionāts piezemēšanās precizitātē ar paraplānu.

Ikgadējais Lavijas čempionāts piezemēšanās precizitātē aizritēja ierastajos sala apstākļos, ko šogad, daudzveidībai, papildināja arī neliels sniegs. Sacensībās piedalījās 25. dalībnieki, kuriem savu precizitāti bija jāapliecina 4 lidojumos. Visprecīzākais izrādījās Aivars Ozols, kuram uz papēžiem mina Miša un Krišjānis. Pirmo trīs vietu ieguvēji ieguva arī brīvbiļetes (reģ. maksai) uz gaidāmo LTpiezemēšanās precizitātes čempionātu Traķos. Man šīs sacensības paliks atmiņā ar jaunā spārna (paraplāna) aplidošanu un, protams, jaukiem lidojumiem ziemas blīvajā gaisā. Īpaša uzslava Evitai un tiesnešiem, kas neskatoties uz salu un to, ka paši nelidoja, spēja mērīt un tiesāt mūsu precizitātes un arī neprecizitātes. Visi sacensību rezultāti apskatāmi šeit.

R.Dimiņš