24. septembris, Jūrkalne.

Jūrkalnē ieradāmies uz 9-10m/s ZR-R vēja prognozi un to arī saņēmām. Vējš pastiprs, daudzus nopūš, no augšas startē tikai ļoti mazais spārns. Man izdodas tikt no Zaķiem līdz bākai nenolaižoties, bet atpakaļ ceļā gan nākas divreiz soļot. Lielākais augstums Ivaram 130m.

Gunārs Š.

20 - 27. augusts. Slovēnija. Jelkin Hram open - Lietuvas un Polijas čempionāts

Šovasar nolēmām nomainīt dekorācijas, tāpēc ierastās Francijas vietā esam Alpu pretējā pusē. Sočas ieleja Slovēnijā ir pavisam blakus Itālijai un Austrijai. Kolektīvs gan šoreiz tāds pamazāks - Valdis, Roberts un es - Ivars. Kā brīvais pilots ar mums arī Elmārs.  Beidzot esam lutināti ar labiem laika apstākļiem, kas nav raksturīgi mūsu pēdējo gadu kalnu braucieniem. Katra diena ir nedaudz ar savām īpatnībām, bet kopumā turās visai stabīla atmosfēra ar ļoti karstu gaisu, tikpat kā bez mākoņiem. Tas netraucē lidot 7 dienas pēc kārtas. Bāze pārsvarā ir ap 2 km virs jūras. Pašu Adrijas jūru var saskatīt no gaisa, nav diezko tālu.  Vispār ļoti jauka vieta. Mūsu kempingā kolorīta kompānija - bez pilotiem vēl arī, baikeri, velotūristi, kaijakotāji, vai kā viņus tur pareizi sauc no visas Eiropas. Mēs no rītiem skrienam krosiņu uz  ūdenskritumu nopeldēties un vakaros ...  nu kā jau parasti šādos braucienos.

Bet galvenais kāpēc esam šeit ir sacensības. To līmenis noteikti ir augstākais, kādā nācies piedalīties. Startē gandrīz 100 dalībnieku no 24 valatīm. Visvairāk, protams, poļu un leišu, kuriem vienlaikus notiek nacionālie čempionāti. Leišiem - pirmo reizi kalnos. Arī tāski ir sarežģīti - ap 50 līdz 75 km un pat vairāk, ar vairākkārtēju ielejas šķērsošanu, un ieprogrammētiem izdzīvošanas elementiem. Lielākā daļa no dalībniekiem ir rūdīti kalnu sacensību vilki. To var redzēt gan pasekojot viņu biogrāfijām internetā, gan pēc ekipējuma - ir daudz 2-līniju sacensību spārnu, pārsvarā dažādas Ozona Mantras, pietiek arī prototipu. Vairāki piloti aprīkojušies ar flaikompjūteriem. Manā skatījumā lielākā zvaigzne starp dalībniekiem ir šveicietis Alfredo Studers. Kā izrādījās, viņš arī bija vienīgais, kas visos tāskos sasniedza golu. Bet iepazinām arī lieliskus poļu pilotus, leišus jau zinājām, protams. Sacensības, kā jau bija gaidāms, pārāk neizcēlās ar visādām ekstrām, nebija lekciju, ballīšu un debrīfingu, bet viss nepieciešamais bija godam. Varēja redzēt, ka vietējais Jeklin Hram klubs ir komanda ar lielu sacensību rīkošanas pieredzi. Nu bet, ko tad mēs? Turējāmies un cīnījāmies cik spēka, bet vietas tabulas lejasgalā tomēr ir objektīvas, ņemot vērā mūsu kalnu lidošanas pieredzi. Ja par tādu var saukt vidēji 3- 4 dienas gadā. Sūri izpaudās arī sacensību pieredzes trūkums - pirmās dienas pināmies meistarībā ar orientēšanos apvidū un gps rēbusu atšifrēšanu lidojumā. Tās muļķīgās kļūdas, kā parēķināju, man maksāja kādas 10 -12 vietas. Arī pārējie būtu nedaudz augstāk, bet kā nu ir tā ir. Jebkurā gadījumā savu prieku no pasākuma un lidošanas noteikti dabūjām par visiem 100%, bet, lai būtu arī rezultāti un vietas, kalnos derētu nolidot vēl kādas 100 stundiņas vismaz. Uz to tad arī jāsaspringst!

Te būs arī īsais stāsts pa dienām.

Treniņu diena. Es fatāli "izbombījos" jau pašā startā. Pacietības trūkums un kļūdains lēmums. Bet arī laba pieredze, - turpmāk tā vairs nedarīju. Nedaudz mierināja, ka manā plāviņā nosēdās vēl vairāki piloti, tai skaitā viens polis ar ļoti naidīgu sacensību ekipējumu. Valdis veiksmīgi pārlido ieleju un ekstrēmi nosēžas kalnu ciemā, jo, sērfojot gar nogāzi, pēdējā mirklī pamana sev priekšā novilktu elektrības kabeli. Elmārs lido uz Itāliju un atpakaļ. Vispār šeit paraplānu gaisā ir daudz, pilnā sparā darbojas arī skolas.

1. tāsks. Sasniedzu laimīgs golu, kur mani sagaida Valdis ar alu! Viņš ar Robertu  šodien nav izdzīvojuši nāves punktā pēc ielejas pārlidošanas. Visiem mums kaut ko dīvainu arī rādījuši gps aparāti... Iekšējās bažas diemžēl apstiprinās nākošajā rītā - visi mani punkti ir vējā, jo neesmu paņēmis starta cilindru. Neviens no mums neesot paņēmis... Škrobe, jo tas cilindrs bija netālu, nu nekādu problēmu tur aizlidot un atnākt atpakaļ pie grēdas. Pats vien esmu vainīgs, nesaorientējos. Aparātu riebeklību atrisinam tikai pēc kādas 4. dienas, kad leiši mūs apgaismo par Garmin  problēmām, kā dēļ šie jau sen pārgājuši uz manuālajiem navigācijas režīmiem. 

2. tāsks. Brīfings sākas ar bēdīgu ziņu un klusuma brīdi - ar insultu vakar miris Lietuvas pilots Karpavičus. Visiem ir neliels šoks. Bet dzīve turpinās, un jāturpinās arī sacensībām. Diena ir ar pavājiem apstākļiem un arī zemu bāzi sākumā. Pie starta visi plivinās nenormāli milzīgā barā, cenšoties uzņemt augstumu, kas tā īsti neizdodas.  Par laimi lielais sastrēgums ir bez starpgadījumiem,  tikai bļaustīšanās. Pienāk laiks, kad nekas cits neatliek kā doties ielejā uz starta cilindru bez augstuma rezerves. Šeit uzreiz parādās žiletveidīgo divrindnieku priekšrocības, jo glaidreitam ir reāla nozīme. Es vēl paspēju paņemt kontrolpunktu un izmisīgi pamocīties nullēs līdz izbeidzas arī tās un ir skaidrs, ka pasākums ir beidzies, nosēžos. Drīz klāt ir jau gandrīz pilnais retrīva busiņš, kurā sēž arī abi pārējie latvieši. Kamēr mūs retrīvo, nodibinam komandu priekš komandu vērtējuma. Pie mums trijiem letiņiem tiek pieslēgts vecais zēns Romualdas - viens no darba atlaists leišu direktors, kurš sācis labi lidot pēc atlaišanas, kā arī simpātiska ķīniešu meitene ar skanīgu nosaukumu Xiangping Hou. Nosaucamies "Braljukas International".

3. tāsks. Atkal tas nāves punkts pēc lielās ielejas pārlidošanas! Vienīgi Valdim tur uz tuvējās pumpas izdodas nedaudz uzņemt augstumu. Izbirstam netālu viens no otra ielejā. Lai gan tādu bēdubrāļu kā mēs ir pilnas pļavas, diezgan daudzi todien ir aizrāpušies līdz golam. Tai skaitā arī mūsu jaunā ķīniešu draudzene! Šodien ļoti ilgi gaidam retrīvu, kurš tā arī neierodas. Pie vainas esot bijis aksidents ar vienu nokritušu pilotu, kura glābšana paņēmusi lielus organizatoru resursus. Tas izrādījās kāds no brīvajiem pilotiem. Lūzumi esot, bet par laimi ne ļoti nopietni.

4. tāsks, kurš nenotiek. Vairākkārtēja tā atlikšana stiprā vēja dēļ beidzas ar atcelšanu pavisam. Visa flote paceļas spārnos un aizlido uz lendingu ielejā, kuram  blakus krodziņā šodien ir bezmaksas alus uz taloniem. Peldamies ledus aukstajā Sočas upē, kā jau katru dienu. Citādi 35 grādos ir vāks. Vispār te pirmā lieta pēc nosēšanās ir pēc iespējas strauja tikšana ārā no apģērba. Un arī tas nepalīdz, jo ātri esi jau slapšs kā pirtī.

4. tāsks, kurš notiek. Garš, kādi 10 punkti. Starta rajonā ir nokritis pilots - students, atkal tiek gaidīts helikopters. It kā jau otrais šodien. Gaiss tiek godīgi sadalits ar helikopteru, sacensības sākas. Šodien vējš ir normas robežās, lidoju, lidoju, ņemu punktus, lidoju...  Izdomāju, ka ātrāk būs pa apkārtceļu pie augstajiem kalniem. Sanāk! Pa ceļam sanāk redzēt arī golu, kur pie baznīcas jau nolaidušies vairāki spārni, bet man vēl knapi pus distance. Lidoju, sāku  vairāk skrāpēties, jo saule jau zemu un ēnas nepielūdzami kāpj pa kalniem augstāk. Skrāpējos nullēs, bet līdz golam tomēr pietrūkst. Nedaudz škrobe, bet labi, ka vispār izlīdu no kalniem,  sēsties tur īsti nebūtu kur. Gaisā būts turpat 5 stundas, vispār jau palidots godam. Golā pie baznīcas šodien bezmaksas vakariņas, tur satieku pārējos. Valdis ticis tālāk, bet arī nepaspējis saules atvēlētajā laikā. Roberts arī ar katru dienu uzlabo savu rezultātu. Alu dzerot, šķirstam bilžu grāmatu par 1991. gada paraplanieru pasaules kausu, baigi fanīgi. Ir tomēr vērts tagad saņemties rakstīt šo hroniku, jo pēc 20 gadiem tai būs pavisam cita vērtība! 

5.tāsks. Paziņots, ka tas būs pēdējais, jo rīt laiks, rādās, samaitāsies. Šodien pirmo reizi starts no otra ielejas gala - Kobalā. Apstākļi rādās arī tādi pavājāki, tomēr man lidojums aiziet tā, ka labāk nevar vēlēties. Bez liekām kustībām esmu pārliecinoši paņēmis patālo starta cilindru un pirmos punktus. Tāpēc jo negaidītāk bija aplauzties, ielidojot pilnīgā tukšumā vietā, kur iepriekšējās dienās vairāk vai mazāk kaut kas strādāja. Tur bezcerīgi arī nosēdos pļaviņā pie vairākiem poļiem. Vēlāk izrādījās, ka šī tiešām bijusi visvājākā diena - golu sasniedzis tikai viens. Jāpiemin, ka vienā termālī man palīdzēja divi iespaidīgi ērgļi, kas ar saviem izmēriem un tuvumu iedzina reālu respektu.   Jau kempingā ar Valdi vērojam kā paliels bars spārnu vēl kādu stundu izmisīgi cīnās nullēs, riņķojot pretī pie kores. Domājam, ka starp tiem ir arī Roberts, jo kādi divi SKY spārni rādās precīzi kā šamējam. Turam par Robi īkšķus, līdz viņš pats pienāk mums no muguras, paspējis jau divas reizes nopeldēties... Valdis arī nebija izdzīvojis pie starta un nosolās vairs neraustīties un turpmāk kalnos lidot ar savu Omegu. Bet kempingā šovakar noslēguma ballīte ar diezgan grandiozu apbalvošanu, jo apbalvojas visās nominācijās divi čempionāti un arī pats oupens. Balvas ir smagas un oriģinālas - laureāti saņem palielus apgravētus akmeņus no Sočas upes. Kad  mielasts izēsts, alus labi padzerts, uzvarētājs - polis Lukošs baseiniņā izpeldināts, pārņem tāda mentāla sajūta, ka esam šo lielisko pasākumu izsmēluši pilnībā un dodamies pie miera.  Lai atgrieztos citu gadu!

Pēdējā dienā laiks tiešām nebija lidojams. Savu adrenalīna dozu tomēr dabūjām, izpildot priekš mums jaunu sporta veidu kanjonings. Visiem iesakām izmēģināt!

Ivars

Bildes redaktors, cerams, pieliks.

Šo to var redzēt arī šeit: http://www.jelkin-hram.com/lituanianopen11/, http://www.facebook.com/pages/Polish-Paragliding-Open/207966299215043.

5.-7. augusts. Krustpils, "Fun Cup 2011"

Starp Mērfija likumiem noteikti ir tāds, kas apgalvo, ka laika apstākļi sacensību dienā būs maksimāli nelabvēlīgi konkrētajam sporta veidam. Par laimi Latvijas paraplanieristiem, vecajam zēnam kaut kas bija piemirsies, un Fun Cup 2011 netīšām trāpīja laikam jau šīs sezonas vislabākajā nedēļas nogalē. Lidojamais laiks sākās jau trešdien, kad darba darīšanās gadījās būt Jēkabpilī, un, protams, ka mugursoma ar spārnu netika aizmirsta mājās. Abi ar Ivaru tikām līdz Viesītei. Debesīs garumā un platumā milzīga izmēra gubu mākoņi, kuru šķirbās varēja sameklēt pa termālītim. Bāze ap 1400 m, termāļi vidēji ap 1,5 m ar izteiktiem centriem, kuros bija grūti noturēties, bet varēja dabūt arī tuvu 5 m/s plusā. Pēc gandrīz 40 km nolaidos pļavā aiz Viesītes pie diezgan vientuļa paskata autobusa pieturas uz pašaura grantenieka. Salocīju spārnu, un biju diezgan izbrīnīts par tālumā pamanīto autobusu, kurš lēnā garā pukšķināja manā virzienā. Izrādījās, ka šā galapunkts ir Jēkabpils. Kāpu iekšā un braucu mājās. Par gabalu no autoostas uz lidlauku parūpējās Inese, kura bija nostopējusi divus čaļus, kuriem nebija nekas pretim paņemt arī mani.

Ceturtdien biju Gulbenē, kur klaviatūras pogas spaidījās pavisam grūši, skatoties uz fantastiskajām kumulusu rindām debesīs. Todien tā arī pie lidošanas netiku, bet par to jau vakarā ieņēmu starta pozīcijas Krustpils lidlaukā. Tobrīd pat nenojautu, ka nākamajās dienās uz Gulbeni sanāks būt bieži... Piektdienā paredzēta treniņu diena. Visi aizlido, kamēr es vizinos augšā lejā pa tukšo. Daži pat paspēj nolidot tīri pieklājīgus maršrutus un jau interesējas par to, kad braukšu šiem pakaļ. Pulkstenis jau gandrīz trīs pēcpusdienā, tāpēc atbildu, ka „vēl pēdējo reizīti” uzvinčošos un tad sākšu nodarboties ar biedru savākšanu. Sanāca sameloties, jo Inese mani ievelk tieši termālī, par ko nekavējoties nosolos nopirkt viņai šampanieti. Par spīti pavēlajai pēcpusdienai termāļi, lai arī pavāji, tomēr savu darbu dara. Nolaižos pie Mārcienas Pļaviņu-Madonas šosejas malā un uzņemu kursu uz tuvāko veikalu Sauleskalnā, kuru jau biju nopeilējis no gaisa. Bet līdz kārotajam alum netieku, jo mani savāc Andrejs, kurš brauc pakaļ Ivaram. Ivars, savukārt, aizlidojis līdz pat Gulbenei, un uz šī fona mans maršrutiņš tikai tāds sīkums.

Sestdiena ir pirmā sacensību diena. Noteikumi jau parastie – punkts par katru nolidoto kilometru un iespēja savākt papildpunktus par ielidošanu kontrolpunktos. Ar otro reizi aizķeros termālī. Vējš pietiekami stiprs, tāpēc neriskēju pamest cēlāju dēļ kontrolpunktiem. Kad esmu ticis līdz mākoņiem, visi kontrolpunkti jau pārlidoti, tāpēc nākas spiest uz attālumu. Lidoju gandrīz precīzi virs tām pašām vietām, kur iepriekšējā dienā un vienu brīdi liekas, ka arī nosēdīšos arī tur pat. Izglābj neliels sirds formas ezeriņš pie Mārcienas, kurš mani aplaimo ar pavāju, toties ļoti turbulentu termāli. Kādas divas reizes esmu gatavs viņu pamest, jo krata pamatīgi. Paveicās, ka rācijas aķis bija izlādējies, jo Roberts esot centies mani pierunāt mest mieru un sēsties lejā pie vakardienā nolūkotā veikala. Goda vārds, tā arī būtu darījis, jo no visas lielās purināšanās ieguvums vien biki vairāk par 100 metriem. Pie Madonas termālis salabojas - pārstāj kratīt un sāk celt uz augšu. Laižos uz Cesvaines pusi, līdz kurai arī gandrīz aizlidoju. Tur jau priekšā otrs Gunārs, kurš jau noskaidrojis, kurā no krodziņiem pareizāks alus. Pārējie apmeklētāji velta mums līdzjūtīgus skatienus. Ar šādām somām līdz pašai Aglonai kājām... Pašam liekas, ka nebija tik slikti, tomēr uz citu rezultātu fona tāds sīkums vien ir, jo no mūsējiem Ivars tika līdz pat Alūksnei, Andrejs līdz Velēnai un Valdim kārtējā Gulbene. Dienas veiksme, ka atceļā mūsu busiņu neapturēja CP, jo tā teorētiski maksimālā ietilpība tika krietni pārsniegta.

Svētdien laika apstākļi un vējš tāds pats, kā iepriekšējās dienās un arī mans lidojuma maršruts bija gandrīz precīza sestdienas kopija. Vien ar to atšķirību, ka debesīs izteikti gubu mākoņi, zem kuriem var lidot taisni, nezaudējot augstumu. Virs Madonas mākoņi samilza, un šo brīdi nedaudz nogulēju, jo ēnā sāka pamatīgi sēdināt. Bēgu prom no mākoņa cerībā, ka Saules apspīdētajās pļavās pagadīsies kas uz augšu ceļošs. Tā arī noplanēju līdz Cesvainei, par nepilniem četriem kilometriem pārspēdams vakardienas rezultātu. Pavisam neslikti, jo tieši par augšminēto gabalu saruka arī attālums līdz Cesvaines veikalam.

Par to, ka sacensības izdevās, var spriest kaut vai pēc tā, ka ar abiem saviem 50+ km maršrutiņiem pat netiku iekš pirmā desmitnieka.

Paldies brālīgajiem klubiem "Adrenalīns un "Ultra" par lielisko vinčošanu. Paldies Ievai un Andrejam un visiem dalībniekiem par izdevušos pasākumu!

>>>Bildes!

Gunārs

2. jūlijs. Babītes aviolīnijas.

26. jūnijs. Krustpils. Pēcsvētku izmisums.

Līgo un Jāņu svinēšanas nomocīti, Roberts, divi Gunāri, Ivars, Andrejs un mūsu jauniesauktais retrīvists Uldis dodas uz Krustpili raudzīties mākoņos. Prognozes mūs brīdināja, bet, braucot uz Krustpili, tās maz tiek ņemtas vērā. Gan ceļā, gan Krustpils lidlauka apkārtnē, mākoņi tiešām netrūka. Dažādas formas un krāsas, tie vijās pa debesjumu cik vien tālu spēja saskatīt vidusmēra pilota gaišā acs. Brīži, kad saule spēja izlausties caur mākoņiem un sasildīt zemi nebija daudz un vajadzēja paspēt tos izmantot. Daži to arī paspēja un aizevās maršutos, pārējie tikmēr lūkojās debesīs vai īsināja laiku vinčojoties un testējot sava spārna planēšanas-grimšanas attiecību. Pēcjāņu atlabšanas kūre ir uzsākta, pamazām atgūstam līdzsvaru... Fiziskās formas uzlabošanai, attceļā uz Rīgu iemēģinājam slepeno Daugavas malas peldvietu. Ūdens bija lielisks.

R.Dimiņš

12. jūnijs. Jūrkalne.

Apstākļu sakritības rezultātā nokļuvu Jūrkalnē. Lai gan pelēkās debesis draudīgi vēstīja par lietus tuvumu, Jūrkalne šoreiz 100% attaisnoja savu labo, antilietus, slavu. Visu lidojumu laikā – no plkst. 14:00 – 22:30, lietus, faktiski, nebija. Kopā ar Māri V., Pāvelu un co, lidojām līdz spēku izsīkumam. Tā pat darīja arī citi, gan ar lielu, gan ar mazu pieredzi. Dienas beigās, no maršutlidojumiem uz korejiešu Cinevillu (tur, kur ceļš pieiet pie jūras) un atpakaļ uz Zaķiem, aizstāju ar dažādu piezemēšanās manevru treniņiem. Lidošana tomēr ir atkarība, jo pēc pāris minūšu nelidošanas lidojamā laikā, lidot devos atkal un atkal.

R.Dimiņš

11. jūnijs.

Bija jauka diena parastā, nebraucēji var pārāk neraudāt. Es neko daudz arī necerēju, jo solīja ātru pārattīstību ar negaisiem un lietiem. D-pilī tieši tā arī izskatījās, tāpēc pakojāmies ātri.  Gaisā jau ap 12 bija vienlaicīgi visa mākoņu grāmata, sākot ar lieliem zilajiem apgabaliem vipār bez mākoņiem līdz pat mega CN-siem. Visādas formas cirusi un baltās plēves arī, bet uz beigām arī sastājās pa kādai haotiskai ielai. Neliels lietus ar pērkonu rajonā iestājās ap kādiem 14.30. Līdz tam dažiem izdevās kādu stundu arī pabraukāties pa gaisu. Bāze zema - ap 1,2. Vējš lejā - tuvs nullei, bet ar izteiktu gradientu - glaidā brīžiem turēja virs 60 km h. Man plusi bija vājie un normālie, bet Andrejam esot bijuši arī labie un naidīgie. Pie lielajiem mākoņiem nelīdu, negribējās piedzīvojumus nemaz. Pirmo reizi lidoju tanī virzienā, baigi smukas ainavas, daudz ūdeņu. Nosēdos avenēs pie gleznaina ezera. Peldējos un pāris stundas gaidīju retrīvu viesu namiņa terasītē ar runīgiem lietuviešu atpūtniekiem.  Namatēvs izrādījās alus brūžu kompānijas īpašnieks. Cītīgi testējām produkcijas paraugus ar atbilstoši cienījamu zaceni.

Atceļā novērtējām leišu vecāko ozolu - 1500 gadu vecs esot.

Ivars Š.

LPF rīkojums. Iepazīties visiem pilotiem un informēt tos kuri nav lasījuši!

9. jūnijs. Daugavpils. FWGP.

Valdis un Andrejs pavada sparīgu dienu Daugavpilī. Grīvā ieradāmies laicīgi, un ap plkst. 12-12:30 debesu bilde apbrīnojami strauji sāka kļūt episka! Tā ka neviens nesteidzināja, nedz arī kavēja, centos nostartēt manuprāt piemērotākajā brīdī. "Čujs" izrādījās pareizs un pēc 5min biju jau ap 1km... Vēlāk izdarīju 1 apzinātu kļūdu, t.i.,  esot nedaudz virs 1 km palaidu garām ņemamu termiķi 1-1,5m/s (par pamatu bija spēcīgais augšupejošais 3-4m/s virs lidlauka), domās jau griežot pie nākamā mākoņa. Le, nākamais parādīja pigu un izjuka, kad pielaidos šim tuvāk. Nu un jo tālāk jo zemāk :) Īsumā ~30km maršut ir pieveikts. Treks būs.

Secinājums. Nevajag smādēt vājos termiķus arī spēcīgā dienā.

Valdis B.

5. jūnijs. Krustpils.

Kamēr vairākums pilotu "grieza spirāli" uz augšu, daži, izskanējušo akro sacensību iespaidā, grieza spirāli uz leju. Tieši šāds skats mani iepriecināja, izklumburējot no "dziļā" Variešu pagasta nostūra, kur ķerstot "termāļus" biju ielidojis. Jo laiks kļuva vēlāks, jo mākoņi izskatījās raženāki. Jau "retrīvots" nodomāju, ka arī plkst. 17:00 vēl varētu mēģināt kaut kur aizlidot, bet ne šoreiz - ģimenes locekļi bija pārkarsuši, burkšķēja vēders un vēlme pēc peldes bija lielisks motivators doties Rīgas virzienā. Liepkalnos atkalredzējāmies ar Valdi, Ievu, Ivaru un Andreju, kas dziedēja termāļos sapūlētās rokas ar iekšķīgām alus kompresēm. Saule neciešami karsēja pat ap 19:00, kumulusi pie debesīm bija manāmi pat ap 20:00... viela pārdomām par jūnijvakara lidojumiem LV ir radusies, tagad tikai jātestē tā praksē.

R.D.

3. maijs. Jaunlutriņi. FWGP.

Pateicoties Babītes aviolīniju pārstāvju (Māra un Aigara) personīgajam un tehniskajam atbalstam, aizvadījām (Roberts, Valdis, Ivars) sparīgu darba dienu Jaunlutriņu apkārtnē. Mākoņi bija daudz, pankūkveidīgi, formīgi un mazāk formīgi, bet diezgan pūkaini. Mākoņu rašanās cikls bija aptuveni 1/2h, savukārt atlikušo 1/2h tie veltīja sairšanai. Tie, kas tika pareizā laikā, aizlidoja, dažs tālāk, dažs tuvāk. Dienu noslēdzām ar vakariņām Bikstos, alu un diskusijām.

R.D.

28. maijs. RAM.

Stiprinot jaunizveidoto airēšanas sekciju (Spārnos), kopā ar Elīnu airējām Rīgas airēšanas maratonā (RAM). Nepilnās 6h pievarējām 34 km, un saņēmām godam nopelnīto 1. vietu savā klasē, bet 6. kopvērtējumā. Bildes, rezultāti un cits info ir atrodams šeit: www.rigasairesanasmaratons.lv .

R.D.

 22. maijs. Krustpils.

Nelielā sastāvā (Roberts D., Valdis, Andrejs, Egons, Ivars R.) bijām izbraukuma sesijā - Krustpilī. Tā kā maniakālie riepu svilinātāji (dragreisisti) bija okupējuši skrejceļu, mums atlika vien paralēlais skrejceļa apvedceļš ar 90 grādu līkumu un baļķu čupām (abās pusēs ceļam). Visi kaut kur aizlidojām, bet vistālāk Valdis. Kā viņam tur gāja, viņš solīja uzrakstīt.

R.D.

14. maijs. Jūrkalne.

Ar negaisu izraisīto gaisa apmaiņu, aukstais gaiss kopā ar visu mākoņveidīgo miglu bija sadzīts jūrā un kā bieza siena traucēja vēja virzienam un ātrumam. Sporta pēc katrs pa 1 reizei nostartējām gan Zaķos, gan Sārnatē, aizlidot izdevās tikai vienā virzienā, ļoti mīļi skrāpējoties gar nogāzi.

Atpakaļceļā, kopā ar Elīnu un Miķeli, bijām Alsungā, suitu sievu organizētā muzeju nakts pasākumā. Tur notusējām līdz plkst. 22:00, ēdot dzerot un dziedot kopā ar suitu sievām un citiem Alsugas rezidentiem. Sniedzu arī īso kursu par paraplanierismu. Interese bija. Tagad jāgaida tikai jaunās, paraplanieristiem veltītās, tautas dziesmas...

R.D.

11. maijs. Krustpils

Piedrāztdarbījiens atkal notiek Krustpilī. Valdis un Andrejs piedrāž uz Lietuvu, citi piedrāž mazākos attālumos. Lidojam zilajos termāļos. Ar pirmo startu man izdodas aizķert skrejceļa vidus termāli. Minūtes piecas grozoties un domājot kā visi lejā tagad ķer uz augšu skatīšanās adrenalīnu saprotu, ka šādi nekur tālu netikšu. Lidoju uz nodedzinātā lauka pusi. Atrastais termālis ir plats, stiprs un burbuļains, laika paurbināt degunu nesanāk nemaz. Pamazām tieku līdz 1500m, ir redzama skaista inversija. Vējš ir mazs un esmu tepat virs lidlauka. Dodos pāri pilsētai un drīz vien saņemu nākošo termāli. Griežot nākošo termāli ar lielu sajūsmu pamanu pavisam netālu oranžu paraplānu. Aizdomas, ka tas ir Krišjānis. Griežam dažādus termāļus pavisam nelielā attālumā viens no otra. Drīz man zūd pacietība un dodos nākošajā pārlidojumā. No šī brīža iet tikai uz leju. Neviena manis noskatītā vieta nestrādā un esmu lejā pēc nieka 28km. Vēl lokot spārnu noskatos kā pacietīgais Krišs pārlido pāri un kā Mihails uzņem termāli tajā pašā vietā, kur pirms brīža mani “nogāza lejā”.

G.Š.

6. maijs. Lutriņi un Druva. FWGP.

Pateicoties Mārim V. iegūstam iespēju raženi pavadīt darba dienu. Valdis uzstāda personīgo rekordu un nokļūst Lietuvā, es nokļūstu lielas ezeru sistēmas malā, bet Ivars Š. Nīgrandē. Lai slava Egonam, kurš mani retrīvoja un Mārim V., kurš uzvinčoja.

R.D. 

25. aprīlis. Krustpils.

Lidojam kūlas dedzinātāju pavadīti. Jānis Š. Un Miša aizlido no paša rīta. Ivars Š. Tiek līdz Daugavpilij, Gunārs Š. tik pat tālu, tikai diametrāli pretējā virzienā (Preiļu raj.). Glābjot lidbiedrus no ilgas klaiņošanas mazpazīstamos Latvijas nostūros, es dodos retrīvot Gunāru Š. Pa ceļam piestāju arī pie Gunāra F. un Jāņa Š., kas ir iecienījuši Līvānu apkaimi – lido tur kad vien var. Mēs ar Egonu saņemam pa porcijai lejupejošo gaisa plūsmu un tai piekrītošo retrīvošanas iespēju. Nolemju restrukturizēt savu pirmā termāļa atrašanas taktiku. Lasu Viedo grāmatu.

R.D.

23. aprīlis. Krustpils vs Zaļenieku pagasts.

Ivars Š. Ir pārcēlies uz dzīvi Krustpilī un par to saņem krietnu porciju termālu devas. Zaļeniekos lido Roberts D. un Jānis Š., kopsadarbībā ar Māri V. Mēs saņemam krietnu porciju lejupejošās gaisa plūsmas, lai gan 3 km no mūsu vinčošanās ceļa cumulusi ir tādi, ka leiši nolido rekordlidojumu.

R.D.

22. aprīlis. Krustpils.

Krustpilī lido Ivars Š. Gunārs F. un Egons.

R.D.

21. aprīlis. Krustpils.

Lidot dodas Valdis un Gunārs F.

To kā viņiem tur gāja viņi noteikti šeit uzrakstīs.

R.D.

20. aprīlis. Krustpils. FWGP.

Izmantoju brīvdienu, ar divriteņu braucamrīku dodos uz Krustpili lai lidotu un nekur tā arī neaizlidotu. Darba dienas vērtējums – vidēja.

R.D.

15. aprīlis. Krustpils.

Lidojam uz vella paraušanu. Kāds arī aizlido.

R.D.

02. aprīlis. Rumbula. Bumsis 2011.

Adrenalīna "Bumsis" aizritēja miglas un ezīša pīkstienu pavadījumā. Lai mēs galīgi neizskatītos pēc ezīšiem miglā, Mihails ar viedu ziņu pārcēla sacensību sākumu uz plkst. 12 un par mērķa punktu nolika ezīti. Visvairāk ezītim pāri nodarīja igauņi, kas nemitējās mīcīt ezīti ar saviem EE zābakiem visu 4 raundu garumā. Rezultātā ezīti un 2 pirmās vietas viņi arī dabūja. Mēs pret ezīti bijām krietni tolerantāki, līdz ar to mājās devāmies bez ezīša, bet ar labi pavadīta laika sajūtu. Rezultātus var atrast šeit: http://www.adrenalins.lv/?do=2&id=1107&lang=lv . Paldies sacensību organizatoriem par sacensībām.

R.Dimiņš

26. marts. Jūrkalne Gugas izpildījumā.

Guga (Gunārs F.) kopā ar ģimeni dodas uz Jūrkalni, lai palidotu pastiprā vējā. Pēc dienas varoņa nostāstiem tas arī viņam godam izdodas, apgūstot zemlidošanas, jeb Alexstile tipa lidotmākslu gar jūras un krasta joslu. Ģimene laimīga.

R.Dimiņš

19.-20. marts. Jūrkalne. Pilnmēness vilinājums.

Trijatā (Roberts, Ivars un Māris V.) iemēģinājām jaunieviesto 2 dienu Jūrkalnes konceptu. Visus 2 dienu lidojumus varētu klasificēt trīs grupās - standartlidojumi (sestdien no plkst. 13:00 līdz 18:00, tajā skaitā, maršutiņš Zītari - Zaķi - Zītari, u.t.t), extralidojumi (svētdien no plkst. I - II, ko Valpurģu nakts cienīgā gaisotnē braši pieveica Ivars), bonusu lidojumi (svētdien no plkst. 9:00 - vēja pilnīgai nolūšanai, tas ir, aptuveni plkst. 11:00). Galvenie secinājumi - divdienu Jūrklanes koncepts ir ļoti perspektīvs, Ivara jaunais spārns uz pilnmēness fona izskatās cieti, pilnmēness laikā Jūrkalne ir pilna ar stirnām  un ilgi lidot ar mitriem cimdiem vēsā laikā nav vēlams pat tad, ja lidojuma laikā tiem virsū izdodas uzstūķēt pilnīgi sausus slēpošanas cimdus. Papildus visam minētajam, Māris V. izveica cēlu staltbrieža glābšanas operāciju, lidojot ar paraplānu (tā teikt, apvienoja patīkamo ar lietderīgo).

R.Dimiņš

13. marts. Staļģene. Vinča vs Spārni

Kopā ar Babītes aviolīniju pārstāvjiem iemēģinājām Māra ieviestos vinčas tehnoloģiskos uzlabojumus kaujas apstākļos. Pēc Valda un Jāņa Š. atsauksmēm strādā perfekti, kā šveices pulkstenis. Arī vizuāli vinčas uzlabojumi izskatās nostrādāti ar aviācijā pieņemtu rūpību. Ar neviltotu sajūsmu spiežam Māra prasmīgo roku. Bet tā jau nebūtu mūsu VINČA, ja tā neizspēlētu ar mums kādu skarbu joku. Tā notiek arī šoreiz un pie striķa ietīšanas elektromotors (tas, kas paredzēts ietīšanai) pārtrauc ar mums sadarbību. Pārliecība par skaitļa 13 nelabvēlīgo ietekmi uz mehānismiem pieaug, neskatoties uz to, ka šī ir svētdiena. Ir neliela vilšanās, bet to noslāpē apņemšanās līdz XC sezonas sākumam novērst arī šo problēmu. Pasākums noslēdzas ar Māra un Aigara motorlidojumiem un tējas dzeršanas tradīciju svaigā gaisā.

R.Dimiņš

5. marts. Jūrkalne.

Pēc ilgākas nelidošanas izdevās palidot Jūrkalnē kopā ar Babītes aviolīniju pārstāvjiem. Apstākļi savdabīgi, vējš brāzmains un par daudz no Ziemeļiem. Bijām gan Zaķos, gan arī vietā, kur ceļš gandrīz mijas ar jūru. Vēlāk pievienojās arī Ivars, Andrejs, Valdis un Jānis Š., lai kopīgi slīpētu stāvkrastu gaisu. Šis pasākums ieies vēsturē ar Ivara jaunā spārna aplidošanu, daudziem startiem un aktivitātēm gan gaisā, gan uz zemes līdz pilnīgai tumsai. Pecāk pārlaimīgi, bet noguruši ieturējām draudzīgas vakariņas Zaķukrogā un nepagāja ne 2 naktī, kad biju mājās. Vēl aizmiegot acu priekšā bija mākoņu ieskautais Jūrkalnes saulriets un skaidrais, zvaigžņotais debesjums.

Bildes!

 R. Dimiņš

23. - 25. februāris.

Petzen, Austrija.  Gunārs un Ivars.

Stāsts par mierīgu palidošanu ziemas pievakarēs.

Drīz būs stunda, kā plivinos vairāk nekā kilometra augstumā virs reljefa. Par plivināšanos to gan nekādi nenosauksi,- vario pīkstieni atkal saplūst nepārtrauktā tirkšķī, ķeru konsoli, jo esmu kārtējā, jau nezin kurā termālī. Tam, tāpat kā iepriekšējiem cenšos ar godu izlidot cauri. Gunāra spārns klausa labi. Paspēju nofiksēt, ka vario šoreiz - plus 4,6! Šādi, ķerot asimetrijas un ar virāžām izejot no iekritieniem (līdz mīnus 4,7), refleksi pēc vairāk nekā trīs ar pusi mēnešu nelidošanas ir atjaunojušies pēc pilnas programmas. Nē, nu vispār jau interesanti, bet kas, pie velna tas ir? Kalendārs rāda februāri, ir tikai kāda stunda līdz saulrietam, esmu virs ielejas grēdas ēnas pusē!? Neko nesaprotu. Nav laika atcerēties, kad kalnos kaut cik līdzīgu aktivitāti būtu sastapis pat siltajos gadalaikos. Visu laiku jāstrādā. Bet plāniņš taču bija tikai atlidot no kalna, atrast kādu komfortablu termālīti gluži kā vakar, kad gaumīgi palidojām ar Gunāru, un mierīgi aizšļūkt kaut kur netālās Slovēnijas virzienā. Ir jau otrā saulainā diena. Sākums jau arī sanāca pēc plāna - komfortabli pagriezu dinamiķi virs piekalnēm un padevos uz ielejas pusi. Gan jau vēl slīpā saule būs paspējusi kaut ko uzsildīt. Pēc pirmā termāļa sapratu, ka ziema ir strauji beigusies, jautrību gaisā vairs nevar salīdzināt ar vakardienu. Ātri uzrāpjos uz 1,8 km, kas man izlikās šodienas salizturības robeža, lai gan bāzīte izskatījās kādus 300 metrus augstāk. Bez tam, kopā ar termāli pastiprajā vējā aiznesos atpakaļ kalnos, kas nekādi neietilpa manos plānos. Pie velna griešanu, savu fanu esmu dabūjis, mūku atpakaļ uz ieleju. Laipni lūdzam diskotēkā! Un te nu nav nekādi joki, jākoncentrējas par visiem 100. Lēnām caur visu to laužos pret vējam uz civilizācijas pusi. Augšā-lejā līkne lēkā kā kardiogramma, saglabājot to pašu vidējo augstumu.  Kad tas beigsies? Sāku apsvērt b plānu par spirāli, vai vismaz "ausīm" ko nāksies pielietot, ja nekas drīzumā nemainīsies. To  šādā aukstumā un turbulencē nu kaut kā negribētos. Arī nosēšanās tad draudētu nezināmā nekurienē`, ļoti iespējams - rotorā.  Esmu tomēr sasniedzis sānu ieleju, kur mani gaida kārtējais pārsteigums - vējš pūš pa to uz augšu (90 grādos pret meteo vēju)- man pretī! Tas nu tā. Bet drīz arī iestājas stabīls sēdinātājs. Lai gan gaisā biju paspējis atcerēties slaveno teicienu par to, ka labāk būt uz zemes un sapņot par būšanu gaisā nekā otrādi, nosēžoties ir sajūta, ka gaisā ir pabūts tieši tik daudz, cik vajadzēja. Trīs ar pus nelidošanas mēneši izskatās kompensēti, esmu satraukts un laimīgs, lai arī joprojām pārsteigts par šādām februāra dāvanām. Dažas sekundes pēc piezemēšanās klāt arī auto un Gunārs ar pārējiem, kas, izrādās, sen jau man sekojuši. Paldies viņam, ka šodien aizdeva savu teicamo spārnu. Un uzkabi ar izpletni... Ak jā, ir vēl nedaudz cits stāsts par izpletņiem. Vienkārši iepriekšējās divas dienas lidoju bez  - biju to kaut kā aizmirsis Rīgā kopā ar savu labāko hārnesi. Neiesaku kalnos jums to atkārtot kaut vai tāpēc, ka tad esi spiests par zapaskas trūkumu atcerēties bezmaz visu lidojumu, lai cik mierīgs tas būtu. Laikam nepieminēju, ka vispār bijām aizbraukuši paslēpot - pasnovot. Arī bija ar piedzīvojumiem, bet tie jau ir citi stāsti. Tāpat kā stāsti par slēpju zābaku pārvadāšanu hārnesē, par spīdraidinga plānu un par lāčiem - beisdžamperiem...  :)   Bildes.

Ivars Š.

6. februāris.

Lidojām gan Zaķos, gan pie bākas. Saulaina diena, solītais 7m/s vējs brīžiem lūza nost, tāpēc varoņdarbus neizdarījām.

Jūrkalnē saule un perfekti kumulusiņi. Bāze turpina celties, - Andrejam - 135m., Ivaram -142 m., Valdim arī simtu padsmit. Nosauļojāmies un piekusām no lidošanas.

Ivars

Lidojām pie bākas un Zaķos. Skaista atmosfēra, augstums man līdz 90 metriem. No bākas līdz Zaķiem aizlidoju ar dažu simtu metru palēcieniem pieminekļa tuvumā. To pašu izveica Jānis Š. un Roberts D.

G. Šmerliņš

Daļēji nelielā sastāvā  (Roberts, Gunārs F., Valdis, Andrejs) piedalījāmies Adrenalīna bumsī. Diena bija rudenīgi skaista un brīžiem pat nedaudz termāla, kas ļāva vairāk laika pavadīt gaisā aplūkojot apkārtni un mērķa rajonu. Uzdevums bija kā parsti - ar ūdeni pildītā balona metiens mērķa virzienā un piezemēšanās mērķī. Ar pirmo uzdevumu gāja visgrūtāk. Dalībnieki bija ap 30 un visi gana sprigani. Gunārs F. rādīja labu sniegumu un izcīnīja godpilno 2 vietu. Pārējiem gāja tikai nedaudz sliktāk. Diena bija skaista un man, pēc pailgākas nelidošanas, ļoti noderīga.

Paldies Adrenalīnam par pasākumu un Spārnotajiem par kompāniju.

R. Dimiņš

Braucām 5 stundas uz slepenu vietu, lidojām, mazgājām spārnu, atkal lidojām.

…izrādās, ka, lai vienas dienas laikā īstenotu vairākus plānus a,b,c,d,e, u.c. nemaz nav nepieciešams superauto Prius un tas baltajā (laikam kāds īpašais no „SKY paragliders”) kombinezonā tērptais pilots no raidījuma „Gāzi grīdā”…

Četri izgulējušies, visnotaļ pašpietiekamie, gandrīz tankistu kombinezonos tērptie, ne pārāk skaidras nodarbes vadītie subjekti un suns, īsi pēc brokastlaika mierīgi izripinot savu ne pārāk kantaino „tanku” uz Jelgavas šosejas, nolēma ka diena jāsāk ar svaigi salabotā vinčas reduktora izmēģināšanu Staļģēnē, proti, plānu B. (turpmāk vienkārši A vai B utt.) Jāpiemin vēl, ka Ivars daļēji īstenoja A dienu iepriekš (Vaiņodes lidlauka aplidošana), kas arī palīdzēja komandai pieņemt pareizo lēmumu. Pa ceļam uz B, A tika atzīts par labu esam kādai no nākamajām kluba izbraukumu reizēm.

Staļģene šoreiz acis priecēja ar tālumā rosīgajiem talciniekiem ne pārāk sausajās tupeņu vagās, saulaino laiku, zemu lidojošām lidmašīnām un vēl joprojām gludu jauno asfalta segumu  J. Drīz vien noskaidrojās, ka lai būtu B ir jāpaveic C, kas izpaudās kā reduktora piemontēšana atpakaļ pie vinčas, savukārt C var tikt paveikts tikai pēc neparedzētā D. Iekš D ietilpa reduktora izjaukšana – salikšana tupus četrrocīgi bez instrumentiem (ja neskaita „tanka” salonā uzietu virtuves nazi, dažas Ķīnā ražotas alumīnija seškantes un ceļmalas akmeni) ar vadības rullīšu pārlikšanu par 180˚ (armijā tas laikam saucas „razborka zborka avtomata kalašņikov”). Uzzinot, ka līdzpaņemtā tēja sajaucas vienkārši ideālās proporcijās ar netīšām līdzi paķerto balzāmu no blasķītes, D tika paveikts pat raitāk kā Andreja laboratorijā. Tā nu caur C atgriezāmies pie B :

a) troses pārtīšana ok;
b) pirmā uzvinčošana ok;
c) pirmā ietīšana…

… ja mirli pēcāk nebūtu ieradies Jānis, mēs E ietvaros tā arī neuzzinātu ka tanī necilajā veikaliņā, kas Staļģenes sākumā, var nopirkt arī Užavas alu. Es jums saku, būt viņam par profesoru, ja jau prot pareizajā brīdī būt pareizajā vietā! E izrādījās paplašināts D, ko papildināja mehāniska troses uztīšana uz spoles, reduktora defekta diagnoze un sekojoša kolektīvā, sāpīgā bet daudzsološā lēmuma pieņemšana par mezgla aizvietošanu ar savādāk būvētu kārtotāja „gliemeža” piedziņu.

B izrādījās labs vēl ar to, ka atradās ne pārāk tālu no nedēļas nogalē solītās franču „Mazā Mākoņa”  mazspārnu demonstrācijas Spuņciemā. Protams, sekojošais F bija tikai likumsakarīgs, un, pat necerot uz veiksmi sastapt kādu franču mēlē runājošu mazspārna testpilotu kaut kur pie Babītes ezera, mēs devāmies turp, joprojām lepni ar savu no tanka jumta nenoņemto „zelta vērto lielgabalu kas nešauj”. Pagaidām „nešauj”…
Ha, veiksme mūs sagaidīja atplestām rokām arī šoreiz! Spuņciema Rīgas lidostai tuvākajā galā īsts, dzīvs franču testpilots, turot katrā rokā pa mazspārnam, viņa smukā Dace un vēl vesela kompānija smaidīgu, mazspārnu jau pamēģinājušo vietējo letiņu Māra, Elmāra, Volodjas personā dzīvi atbildēja mūsu sveicieniem. Un protams, centrālās personas mūsu F ietvaros visu apmīļotie, apbužinātie „Mazie M” uzreiz piesaistīja ar savu atraktivitāti. Neskatoties uz to, ka vējš bija gandrīz pierimis, Daces rokās mazākais 16m „mākonītis” rāmi un paklausīgi dīdījās tādā kā pusizceltā stāvoklī, kas izrādījās vienīgais pareizais, jo intuitīvi cenšoties tos pacelt kā parasti, MM uzreiz „apskrēja cēlāju”. Nepierasti.. Tikām arī līdz diviem reāliem startiem. Nemācēšu atbildēt, kāpēc startējot Ivaram vinčmašīna „pazaudēja ceļu”, bet mans starts izdevās gandrīz ideāls, kas ļāva pārliecināties par ņiprā „spiruline” pietiekamo celtspēju arī nosacītā bezvējā.

Secinājumi, novērojumi:

a)    paliels vinčošanas ātrums, bet praktiski nemanāms pacelšanās augstums (Volodja gan pēcāk atzinās ka apzināti mani „neslogoja”, t.i., drošs paliek nedrošs);
b)    lielāks ātrums, īzjūtas kā lejupejošajās plūsmās;
c)    spārns lieliski klausa jau mazākajai klevantes nostiepšanai;
d)    asāk uzgriežot, mākonis momentāli iekožas gaisa masā, kas rada patīkamas sajūtas, bet ar šo arī stipri palielinās grimšanas ātrums;
e)    varētu būt gana labs akro pilotiem;
f)    piezemēšanās absolūti komfortabla un pielīdzināma parasta izmēra spārnam.

Mans vērtējums 600-700Eiro.
Turpmākā sarunas gaitā ar Daci un viņas testpilotu, uzradās E kura realizācija varētu izvērsties šo trešdien. Par to tuvāk zina Andrejs.
Par pārējo nākamajā B.

Valdis B.

Nāksies mājās palicējus apbēdināt. Lietus izbeidzās kādus 10 km pirms Jūrkalnes. Vējš bija pastiprs, Zaķos tieši pret krastu. Diezgan izteikta termālā aktivitāte. Patukšs krasts. Bija tikai Aldis, Māris, Ieva, Rūsiņš un viens lietuvietis. Ieradāmies pavēlu. Palidojam tikai kādas 2.5 stundas. Vairāk nebija spēka. Augstums arī tikai 150m. Lidot varēja tikai līdz ceļam. Tur pretvējš kļuva par stipru. Zaķos uzbūvētas vēl vienas trepes! Drusku tālāk uz Z pusi.
Citādi viss pa vecam, diena offisā atkal izdevās...

Šovasar ieviestais lidošanas formāts FWGP gaidītos rezultātus vēl īsti nenes. Nedaudz sekmīgāk ar to veicas kolēgām no Adrenalīna, kuri to ir attīstījuši līdz stadijai PUK! (pārvācamies uz dzīvi Krustpilī!). Viņiem labāk neprasīt, a kur tu vispār strādā? Un vispār - kam tas interesē, ja ik pa brīdim šie Krustpils nometnieki pamanās nolidot apmēram 99 km! Tad nu iepriekšminētā formāta ietvaros arī mēs iemēģinājām šamējo vietu un šamējo vinču megasmuku mākoņu darba dienā. Principā - kārtējais aplauziens. Lēni augošie mākoņi juka ārā fantastiski ātri. Lai gan maršruti pie Madonas radiem izpalika, dabas skatu vērotāji, pie kādiem pieskaitu arī sevi, palika apmierināti - Daugava, Aiviekste, Pļaviņas... , liels uzraksts "kafejnīca" aiz Pļaviņu apvedceļa. Valdis uz tā uzķērās, - nosēdās, bet ...kafejnīcas tur nebija!  Un bieži tā negadās, ka ar viņu satikāmies benzīntankā, kur pilnīgi vienlaicīgi nonācām katrs no savas puses, nogājuši vairākus kilometrus.

Bildes (pie Krustpils tēmas, pieliktas arī manas Jēkabpils bildes no 3. jūlija, kad tur pabijām ar Robertu un palidinājāmies bišku uz citu pusi).

Ivars

Grīvas lidlaukā bijām jau iepriekšējā vakarā. Solītās megagiga prognozes vietā (3000m bāze, B klases nestabilitāte) saņēmām debesis ar augstajiem mākoņiem. Pamazām zaudējuši cerības devāmies peldēties uz Sventes ezeru. Debesis apskaidrojās. Putni rādīja, ka bez nopietnas šancēšanas ar spārniem gaisā noturēties nevar. Tāpēc devāmies uz Rīgas pusi. Pa ceļam noskaidrojām, ka uz Jēkabpils skrejceļa darbosies Mihails. Piebraukuši atradām tikai skrejceļu. Aktivitātes gaisā neesot bijis nekādas, tāpēc visas operācjas tika pārtrauktas.

Pa ceļam iegriezāmies Skrīveros lai neatrastu Andreja geočupu.

Tāds lūk aplauziens.

Gunārs Š.

Vasaras centrālais valsts para notikums norisinājās draudzīgā, mierīgā, var teikt, gandrīz ģimeniskā atmosfērā. Tam par iemeslu bija citas atmosfēras sūdīgās prognozes, jeb, pareizi sakot, visi tie piloti, kas no tām nobijās un neieradās. Tie kas nenobijās, savu fanu noteikti dabūja. Vairāki prata no zemās bāzes izskrāpēt maksimumu un nolidot gandrīz cienījamus maršrutus. Andreja un Ievas sacensību štābs, kā arī Pēča vinča, kā parasti, bija līmenī. Vinnēja Mihails, otrais - Alekss, bet mūsu Valdis šoreiz trešais. Atzīmēsim, ka šoreiz diemžēl nepiedalījās abu iepriekšējo šādu pasākumu uzvarētājs Gunārs Š., bet no Ivara pirmajā dienā vispār nebija nekādas jēgas - diezgan gaumīgi pa punktiem nolidojis, viņš konstatēja, ka GPS trekings tak nav ieslēgts nemaz... Tomēr "Spārni" ar visu to atkal uzvarēja komandu vērtējumā! Paņēmām uz masu. Bildes

27. jūlijs.

Megaprognoze! B klases nestabilitāte! 3km bāze! Maršruti 4.5–5km! Skujutēvs!

Visa diena pagāja izmēģinot gaisa stabilitāti. Pēc vietējo metru prognozēm gaisam bija paredzēts sakustēties ap trijiem četriem. Tā arī notika, jo virs lidlauka uzauga negaisa mākonis. Andrejs paspēja iepakoties mašīnā, Gunāri aizlidoja mini maršrutos. Bildes.

Gunārs Š.

17. jūlijs, Burtnieku ezers. Pusdienas ar termāļiem.

Auksts Valmiermuižas alus. Sēžu “Rātes Vārtu” āra kafejnīcā un skatos uz nesteidzīgi garām ejošajiem cilvēkiem. Uz baznīcu, uz lielo ozolu, uz zālienu, kurš ir kā radīts lai tur nosēstos. Oficiants sākumā ir nedaudz apmulsis, ieraugot nosvīdušo tipu ar milzīgo mugursomu.

Paņeveži 2010 vai no desmit - desmit.

Viņš piegāja pie balta mersedesa un ar kreiso roku, no bagāžnieka izcēla vinču... Tā varētu sākties stāsts, patiesība bija drusku savādāka, bet ne sliktāka.

16. jūnijs. Jūrkalne.

Vakar bija viena no "tām dienām". Nolidojamies (Andrejs un Gunārs) līdz spēku izsīkumam. Mans (Andreja) airtime – apm 4 st. Jauki padzīvojamies pa termāļiem. Visi ir tajās pat vietās kur parasti. Pie stadiona, pie Jūrkalnes skatu laukuma, pie meža stūra kur pienāk ceļš, pie meža stūra pie Zaķiem. Patestēju termāļu detektoru. Strādā! Sasniedzu gandrīz 100m. Sabīdot apļus, GPS ir fiksējis 91m.

Izveicu XC Jūrkalne no Bakuraga līdz bākai. Līdz piemiņas zīmei aizlidoju. Tur kur kāpas paliek ap 1m augstas brīdi lidoju uz gribasspēka, bet arī tas beidzās. Tālāk kādi 3km ar nelieliem palidojieniem un parskrējieniem. Kad spēki un vējš beidzās pilnīgi atlikušos 3km paveicu ar spārnu mugursomā. Tagad zinu kā izskatās viss krasts no Ulmales līdz Sarnātes bākai.

Gunārs aizlidoja gandrīz (- 3.km) līdz Pāvilostai un atpakaļ.

A.Puķītis

03.-11. jūnijs. Largane Monteglin. Ozone Chabre open 2010. Bildes>>

Izbraucām 2. jūnija pēcpusdienā, ieradāmies 3. jūnija vakarā. Noguruši un daži arī stipri noguruši.

04.06.2010.

Sacensību reģistrācijas diena. Oficiālu lidojumu nav. Tomēr laiks ir lielisks un kopā ar citiem līdzīgi domājušiem, dodamies kalnā par saviem līdzekļiem - 1 reize EUR 7. Ar vienu reizi pietika, lai katram būtu vismaz 1h garš lidojums, max augstums ap 2500m. Ivars aizlido uz Gapu - 2,5h. Pārējie izlidinās tepat pa apkārtni ar nosēšanos kempingā. Vīns un alus šiet ir piejams, dažādās kombinācijās ar vietējiem sieriem. Džokijs Sandersons novada ikgadējo ievadlekciju par "apļiem" un to ietekmi uz pilotu...

05.06.2010.

Oficiāla sacensību trenniņu diena. Laiks atkal labs. Sacensību organizātori paziņo definēto maršutu - 45km, 6 kontrolpunkti. No mūsu komandas 5 paņem Valdis un Ivars, 4 Roberts, pārējie arī neguļ. Pelde upē zem tilta un, veikalā atkal ir nopērkams vīns... Vakarā lekcija un lidojumu analīze Džokija izpildījumā. Pirms starta manā acu priekšā viens pilots dabū pamatīgu frontāli, tam sekojošu tvistu un izsviež rezervi. Piezemēšanās ar rezervi izskatās skarbāk nekā ir patiesībā, pilots izdara visu baigi pareizi un tiek cauri ar nelielu izbīli.

06.06.2010.

Pirmā sacensību diena. Maršuts 34km, 4 kontrolpunkti. Notiek spēcīga pāratīstība, tādēļ laiks pēc starta atvēršanas sabojājas baisi ātri. Līdz 2 kontrolpunktam tiek tikai Valdis, pārējie tiek līdz 1. Vakarā sāk līt, rītdiena neskaidra. Veikalā var nopirkt tikai alu... Vakarā lidojumu analīze un lekcija.

07.06.2010.

Puslidojama diena, jeb diena ceļā pie lidošanas. Jau no agra rīta debesis neizskatās pārlieku labi. Mūs ved no sākuma uz antenaino kalnu pie Sederonas, pēc tam pārceļ uz Bucu. Bucā starta logs tiek atvērts ap plkst. 16:00, termāļi ieslēdzas tikai uz vienu brīdi, kad ar augstajiem mākoņiem aizvilktās debesis pašķirās un zemi Buca rajonā sāk apspīdēt saule. Uz mazās Buca kalna zemākās virsotnes dinamiķī cenšas skrāpēties kādi 15 spārni vienlaicīgi. Izkrīt gandrīz visi, izņēmot Egonu un  vēl dažus cittautiešus, kam tomēr izdodas kaut ko uzskrāpēt un nolidot pāris kilometrus. Vakarā baļļuks Ribjēros (Ribiers).

08.-11.06.2010.

Laiks ir pagalam nelidojams. Dažus rītus mūs uzved kalnā un noved lejā, dažus rītus mūs nemaz nekur neved - jo visi saprot, ka tā pat būs jāved lejā. Piedalāmies kanoe braucienā pa upi, mēginam ķert foreles ar viltīgām metodēm, dzeram vīnu, spriežam, ka varētu palidot.... Pa vidu dažādas lekcijas - kā nolidot 330km, ko ir pieveicis viens no klātesošajiem Ozona pilotiem, kā sertificē rezerves izpletņus, kā pareizi tos lietot un locīt, ko stāsta rezervju testpilots

11.06.2010.

Sacensību noslēguma daļa  un ballīte. Škiet, ka visiem ir neliels mazlidošanas komplekss, bet tas netraucē baudīt ballīti franču stilā. Pēc apbalvošanas ceremonijas seko ierastā loterija, kur 3 no mums vinnē dažādus Ozona loriņus. Labi spēlē vietējā grupa, kuras galvenajam solistam jau kuro gadu pēc kārtas ir mikrofonveidīga frizūra.

12.06.2010.

Prognoze rāda labāku laiku nekā patiesībā, tomēr mēs to nezinām un pirms aizbraukšanas vēl mēģinām palidot - tur pat blakus no Chabres Dienvidu starta. Sanāk pārdesmit minūšu īsa sērfošana termodinamiķī un nosēšanās apakšējā nosēšanās laukumā. Tomēr punkts ir pielikts, lai arī ne trekns. Sākās ilgais ceļš mājup.

R. Dimiņš

30. maijs. Straupe. Mākoņu smarža.

Diena prognozēs izskatījās episka, bet realitātē izrādījās sarežģīta. Svētdienas rīta pusē uz zināmo Straupes ceļu lidot devās Egons, Andrejs, Roberts un Ivars, sadarbībā ar Māri Vancānu un viņa komandu. Jau no plkst. 9:20 debesjums sāka izraibināties ar lidotmotivējošiem kumulusiem, tomēr tie nebūt neizrādās tik tverami, kā izskatās. Pie debesu pamales tālu redzama frontes līnija. Esam krietns bars, tadēļ veidojas rinda. Atrodu savu vietu rindā, noskatos, kā Andrejs pēc atkabināšanās spītīgi turās gaisā un pazūd Straupes centra virzienā un pēc brīža arīdzan tieku gaisā, kur arī palieku, lai beidzot atkal sajustu tik ļoti tīkamo mākoņu smaržu. Tā ir īpaša smarža, arī tādēļ ka to sajūtot parasti izdodad labs xc. Tā bija arī šoreiz un spītīgā 1,43h, 38km lidojumā izdevās aizlidot gandrīz līdz definētajām mērķim – Valmierai. Nolaidos ar pastīviem žokļa – kakla muskuļiem un pamatīgi nosalušām rokām. Ievērojot nolidojušā pilota nerakstīto paražu, aizgāju uz vietējo veikalu un nopirku alu, lai to dzerot sagaidītu savu lielisko retrīvu Elīnas personā. Pa ceļam, pie Straupes, savācām Egonu, kam tā pat kā Andrejam un Ivaram arī bija izdevies neliels maršuts. Paldies Mārim un viņa komandai par vinčošanu un Elīnai par retrīvošanu.

R.Dimiņš

23. maijs. Daugavpils.

Andrejs un Egons, devās iemēģināt nulle kā izžuvušo Grīvas lidlauku.

22. maijs. Staļģene. Vinčas reinkarnācija.

No rīta kolektīvi (Andrejs, Guga, Valdis, Egons, Ivars, Roberts) samontējām visu to, kas bija izgatavots vinčas atgriešanai darbībā un devāmies uz Staļģeni. Starta vietu izvēlējāmies pie vietējā zemnieka mājas, kas atnāca ar mums paļāpāt un deva savu svētību viņa pļavas nomīdīšanai. Iztinām, ietinām striķi un sākām vinčas testēšanu kaujas apstākļos. Ivaru izdevās uzvinčot līdz 800m, no kuriem Ivars iespēja veikt 17km maršutu, mani līdz 750m - nekur nelidoju, Valdi līdz 1100m - nekur nelidoja. Gaiss bija neierasti mierīgs, pie pamales bija redzama atmosfēras frontes līnija, kas pamazām tuvojās - atomsēnēm līdzīgu Cumulus nimbus mākoņu pārpilna. Bet mums bija zilais caurums ar ļotiu vārgiem plusiņiem. Egons tā arī gaisā netika, jo vinča sakārtoja/pareizāk sakot nesakārtoja striķi tā, ka 1,5 stundas mēģinājām to dabūt vaļā. Kamēr kārtojām striķi, pie debebesīm parādījās ļoti skaisti, hūtēm līdzīgi cumulusi... bet mēs kārtojām to, ko vinča bija samudžinājusi un dzērām alu, jo nekas cits neatlika.

R.Dimiņš

16. maijs. Aizdzire.

Izbraucot no Rīgas nekas neliecināja par iespējām lidot, tomēr mēs (Roberts, Gunārs, Valdis, Egons, Andrejs un Ivars)  braucām. Braucām gan tādēļ, ka prognozes spītīgi apgalvoja pretējo, gan arī tādēļ, ka pamatā esam optimisti. Ierodoties pie Alda, debesis joprojām spītīgi klāja pelēka, necaurredzama, mākoņu sega. Bet mēs dzērām bērzu sulu un ticējām. Debesīs parādās pirmie "zilie caurumi". No bērzu sulas pārgājām uz Alda pašmājas vīna degustāciju un joprojām ticējām. Debesīs parādās vēl daži caurumi. Ticības nostiprināšanai ar saimnieka vēlību palēkāju uz batuta un uzspīdēja saule. Sāka attīstīties pirmie kumulusveidīgie mākoņi. Daudz nedomājot, braucām un ar Alda svētību vinčojāmies no pēcpusdienas līdz plkst 17:00. Rezultāti: Valdis 12,5 km, Ivaram un Robertam 5 km, jeb ierastais maršuts pāri mežiņam - līdz ceļa galam. Apstākļi bija pavāji, bet lidojami. Andrejs sekmīgi veica ATD (Andreja termāļu detektora) izmēģinājumu I kārtu. Saguruši un laimīgi devāmies mājās. Ticībai paraplanierisma sportā ir liela loma.

R.Dimiņš

9. maijs. Jūrkalne.

Īsais variants:
bijām, palidojam ap 2h, paspējam 1800 būt Rīgā.

garais:
Cerības palidot no rīta bija vājas, bet tas neapturēja. Vēja ģenerātori apliecināja šaubas. Pūta pastiprs DA virziena vējš. Tomēr aizbraucot līdz bākai, un paskatoties uz vēju kurš gluži paralēli krastam nepūta, tika nolemts mēģināt palidot. To arī uzmanīgi darījam. Principā sanāca! Neliela dubļu deva un nedaudz mitrie spārni neko daudz netraucēja. Mūsu spārni bija vienīgie krāsainie elementi visnotaļ pelēkajā dienā. Ivars mēģināja likt pamatus jaunam, sinerģiskam sporta veidam - parakaitbasemadrestlingam.

A.Puķītis

25. aprīlis. Lutriņi.

Ja godīgi, tad svētdien no rīta uz neko dižu necerēju. Kad nokļuvām Druvā, konstatēju, ka kombinezonu esmu aizmirsis mājās, turklāt manai rācijai Ivars bija pamanījies nozaudēt gumijas PPT pogu, kas tās lietošanu ievērojami apgrūtināja, īpaši gaisā. Pilnai laimei uz lauka konstatēju, ka pleca mikrofonam notrūkuši vadi. Jauki! Druvā vējš pašķībs, pavērojam, kā startē Alda komanda, un nolemjam mainīt dislokāciju, cerībā uzlabot starta apstākļus.

20. aprīlis. Nākotne vs Aizdzire.

Nākotne:

Šodien forši Nākotnē ar Māri palidojām, pl. 19.00 kaut kādas vakara termikas uznāca vispār lejā nelaida. kaut kas notika viņčai un likās, ka nekas vairs nebūs un salocīju spārnu, veči samontēja kaut kādas lietas un Māris uzgāja gaisā!!! Es tik skatos, lejā, kā nelaiš, tā nelaiž, Māris gaisā, kadas 15-20min točna bija es mudīgi mudīgi, saku, lai mani ar ceļ augšā un aiziet, paceļos, augstums +/- 350m maigs cēliens, piens gaisā vienvārdsakot! atkabinos un tik jūtu ka jā jā vietām sit augšā! Un pats krutākais, ka Māris vēl ir gaisā!!! es mudīgi līdz viņam aizlidoju un mēģināju turēties tai pat vietā, kur viņš, bez vario, tikai uz izjūtām un Jūs tiešām neticēsiet visa ceļa garumā, pilnībā visa ceļa bija cēlājs, takā Jūrkalnē, nu baigi kruta, kas tāds sen nebija bijis, visu rīkli izbļāvu gaisā no priekiem!!! =) Gan uz beigām pacēlās vējiņš un piezemēšanās man sanāca vertikāla, vējš nebija brāzmains! Tā lūk!

Roberts Mačulis.

Aizdzire:

Bijām un lidojām, bet nebūt ne tik forši kā bijām sacerējušies episkos mākoņus pa ceļam uz starta vietu vērojotot. Vējš mūs muļķoja, jo abos ceļa galos, no kuriem mēs mēginājām startēt, vējš pūta mugurā. Kamēr tikām līdz startam, episkie mākoņi uz kuriem bija liktas lielās cerības, pāratīstījās un pmales vienā pusē sāka izlīt, bet otrā pusē līdz mums atnāca pārsvarā jaudu zaudējuši, saplakuši kumulusi, gluži kā sapluinītas vates pikas. Neskatoties uz to visu, gaiss bija svaigāks un apstākļi relaksējošāki, nekā tas parasti darba dienā tas mēdz būt.

R. Dimiņš

14. aprīlis. Aizdzire. FWGP.

Ir zināms, ka paraplanieristu vidū ideālas darba dienas ir tās, kuras veltītas paraplaniersmam. Tādēļ, tiecoties pēc ideālas darba dienas, četratā (Roberts, Gunārs F., Andrejs, Ivars) devāmies pie Alda ķerstīt termāļus. Rezultāti: Gugam 13km, Robertam 5km, pārējiem pārdesmit minūšu lidojumi bez būtiskiem km. Krietni pakarāties pie debesjuma izdevās visiem. Aldis savu maršutu uztaisīja ap plkst. 16:00, bet Ieva (no Adrenalīna) pie debesjuma ilgstoši karājās mums jau prombraucot (ap plkst 17:00). Darbadiena ar labu pēcgaršu izdevās.

R. Dimiņš

11. aprīlis. Aizdzire.

Izmantojām Alda lielisko piedāvājumu un nelielā skaitā (Andrejs, Valdis, Ivars, Roberts, vēlāk pievienojas arī Gunārs F.) devāmies Kurzemes laukus aplidot. Pēc nelieliem vingrojumiem ar kārti Alda pagalmā, starta vietā bijām ap plkst. 12:00. Startā vējš pamatīgs, bet mērījumi atšķiras. Izrādās, ka startam pārāk stipro vēju lieliski var pieregulēt ar attiecīgas kvalitātes anenometru, piemēram, Ivara anenometrs ar nelieliem defektiem nemitīgi pārliecināja mūs, ka vējš nemaz nav tik stiprs kā izskatās. Tomēr bija, tādēļ arī pēc pamatīgām slodzēm pie vinčošanās arī lidojumi bija varen veikli. Neskatoties uz to dažiem izdevās nedaudz pakarāties saraustītajā un turbulentajā pavasara gaisā, bet Aldim pat nedaudz aizlidot aiz tuvējā mežīņa. Dienas noslēgumā vingrojumi - dinamiķa ķerstīšana uz zināmā "Pedvāles" kalna un Alda sarūpēto 1. gadu veco bērza sulu degustācija. Pa ceļam vakariņas par trekno gadu cenām un uz mājām. Beidzot sajutu, ka gaisā virmo vasarai tik pazīstamās dabas smaržas. Vasara tuvojas...

R. Dimiņš

4. aprīlis. Spuņciems - Gātciems. Lieldienu lidojumi.

Sadarbībā ar Babītes aviolīnijām, mums (Roberts, Valdis, Ivars, Egons un Ieva) tika dota iespēja ielidot Lieldienās. Lai arī Babītes aviolīniju vinča sākotnēji mēģināja spītēt mūsu nodomam, tomēr pa visiem mēs ar to tikām galā. Ap Plkst. 13:00 sākām raiti vinčoties. Vējš pastiprs, virziens puspareizs, bet pie debesīm redzami motivējoši mākoņi (cumulus). Jau pēc pirmās vinčošanas izdevās noķert pavasarigu termāli ar kura palīdzību tiku līdz, gandrīz, atļautajai attiecīgās gaisa telpas robežai. Tā kā vējš pūta tieši uz Slokas ūdens attīrīšanas staciju un aiz tās nepārredzamajiem mežiem, tad nācās sevī apspiest vēlmi pēc xc. Pārējie lidojumi - balstiskie. Nobeigumā bija deltas vinčošanas paraugdemostrējumi. Paldies Babītes aviolīnijām, jo īpaši Mārim, par lielisku Lieldienu dienu. Tās pāris bildes, kas todien tapa, prasiet Valdim.

R. Dimiņš

13. marts. Jūrkalne.

Bijām trijatā (Roberts, Gunārs Š. un Andrejs), bet lidojām pa visiem. No sākuma aizbraucām uz Bāku, kur bez Bākas bija arī Aigars un Māris no Babītes aviolīnijām, un, protams, spēkpilns vējš, un ledus vižņi jūras krastā. Māris jau bija pamēģinājis un atzina vēju par nekomfortablu, tādēļ pievērsās piezemētākām nodarbēm un kaitoja ar slēpēm pie kājām, un īpatnēja tipa kaitu. Vējš nudien bija stipri brāzmains, saistībā sniega mākoņa tuvumu, kas brīžiem aplaimoja mūs ar savām sniegotajām veltēm. Tomēr, ne jau uz Bāku skatīties tādu gabalu esam braukuši, tādēļ sagaidām mierīgāku brīdi un mēģinam no lejas nostartēt. Visjēdzīgāk tas sanāk Gunāram Š, kas līdz lielā mākoņa ierašanās brīdim paspēj arī nedaudz palidot. Neizprotamu iemeslu dēļ (varbūt ledus vižņu joslas ietekme uz vēju...) lejas startiem vējš ir par švaku, lai gan augšā ir par stipru. Lai nu kā tur nebūtu pie 10.min. lidojuma tiek tikai Gunārs Š. Atnāk lielais mākonis ar visām "ekstrām", un mēs aizbraucam ieturēt draudzīgas lidotāju koppusdienas. Pēc pusdienām laiks sāk izskatīties labāks. Braucam uz Zaķiem (kempingu) un pēc 30. min. visi esam gaisā, kur pavadījām aptuveni 2h. Nolaidos tikai tad, kad sāka salt roku pirksti un kāju pēdas. Nopriecājāmies, ka vēju dievji ir novērtējuši mūsu pacietību un dāsni mūs atalgojuši. Par to viņiem atkal lielais paldies. Bildes.

R. Dimiņš

16. februāris. Traķi. Fināls.

Pēdējā dienā esam mazākumsastāvā – Ivars un Valdis jau ir Rīgā. Starts pie viesnīcas, nolaišanās pie restorāna. Vējš minimāls. Mans spārns atkal demonstrē savu glaidreitu bezvējā, bet es savukārt spēju skaisti pārlidot virs mērķa pāris metru augstumā, šoreiz izlemju nezīmēties. Roberts M. uzrāda lielisku sniegumu: 0001. Gunārs un Andrejs arīdzan labu. Komandu vērtējumā izcīnām 5. vietu no 13. komandām. Uzvar Tadas.

Sacensību noslēgumā dažādu lidojošu objektu parāde, tostarp Adrenalīna lidojošā laiva. Visi, kas var, rāda ko māk. Noslēgumā apbalvošana un uz mājām. Mājās braucot esam noguruši, bet smaidām – Traķos ir spēks, kā vienmēr.

Šeit ir: Sacensību rezultāti. Bildes papildinātas.

R. Dimiņš

15. februāris. Traķi. Uz egles aug sēnes, bet uz pīrāgiem…

Kā katru gadu, Traķos mani moka bezmiegs un es mostos sasodīti agri. Mulsi veros pa logu, kur uz egles, kas aug pie viesnīcas loga, zariem aug sēnes (lai nebūtu pārpratumu, torīt es biju pilnīgi skaidrā un jau sen pamodies). Debesis izskatās gaišas - mākoņi ir pašķīrušies. Būs skaista diena. Tā arī ir un papildus skaistajai dienai ir pilnīgs bezvējš, kas nozīmē pamatīgu ieskrējienu startā un tālu planējumu uz mērķi. Tā arī darām, bet daudzi pārlido. Tad, kad nevajag, paraplāns turās gaisā sasodīti labi. Atkal 2 raundi. Mēdz teikt, ka, apetīte rodas ēdot, tāda sajūta ir arī pēc šiem 2 raundiem. Šodien Gunārs parāda, kā divas reizes pēc kārtas var sasniegt vienādu, un labu rezultātu: 0013! Pārējie arī tiecas uz vienādu rezultātu. Starplaikā ēdam no vietējā busineswomy pirktos pīrāgus. Pēc otrā kodiena ar izbrīnu atklāju, ka uz pīrāgu apakšām smalkā drukā ir salasāmi avīzes fragmenti, kas, acīmredzot, ir piecepušies pie pīrāga. Pīrāgā ir arī sēnes.....

Vakarā paravideo šovs – konkurss. Uzvar vietējais paravideo ģenerators ar iesauku Bitlas, lai gan mūsmāju Kriša Nepālas video vairākuma klātesošo ieskatā ir labāks. To atzīst arī pats Bitlas, kad nākamajā dienā pārrunājam šo un citus jautājumus. Tomēr, ko tu leišu žūrijai padarīsi… Bilžu un video vakaru turpinām savā ofisā, aizmiegam jau pie pirmās Bitlasa filmas beigām…

R. Dimiņš

14. februāris. Traķi. Otrā sacensību diena.

Pa logu var redzēt, ka snieg pamatīgi. Tomēr, pagaidām, organizātori saka, ka sacensības turpināsies arī šodien. Brokastis un plkst. 11 jābūt startā. Šodien starts ir tuvāk Traķu pilij - pie kundziņu un dāmīšu restorāna. Vējš brāzmains, pēc starta sejā sāpīgi sitas sniegs, bet visādi citādi skaisti. Pie zemes vējs te izslēdzas, te ieslēdzas - kaitina mūs. Šodien labos rezultātus nostiprina Roberts M. un viņam pakaļ dzenās Valdis. Arī pārējiem iet vairāk vai mazāk labi. Kopumā lidojumi beidzas ātrāk nekā gribētos - 2 raundi. Vakarā pirts, dzērieni un plastmasas siržu svētki, leišu priekšnesumu pavadījumā.

R.Dimiņš

13. februāris. Traķi. Pirmā sacensību diena.

Rīts sākās ar masveida reģistrēšanos. Šogad dalībnieki ir īpaši daudz - šķiet, ka 82 vai vairāk. Šoks brīfingā ir redzams daudzu no vakarvakara nodarbēm sagurušu pilotu sejās, kad brīfingā sacensību organizētāji paziņo par alkometra pielietošanu. Atļautais promiļu daudzums 0 promiles. Tomēr pirmajā dienā tas ir tikai bieds. Diena paiet intensīvi gaidot savas starta reizes, jo pie tik liela dalībnieku skaita starplaikos var paspēt nosalt. Pirmajā dienā aizvadījām 4 raundus, no kuriem pirmais bija trenniņraunds. No mūsējiem priekšplānā izvirzījies Roberts M., kurš pēc 1. dienas rezultātiem ieņem 20. vietu, bet arī pārējie sevišķi neatpaliek. Sacensības varot vērot arī tiešraidē, kaut kur šeit.

Vakarā leišu pirts ar dažādām piedevām. Vēlak noorganizējam sev lielisku P. Gabriela videokoncertu ļoti kvalitatīvas Hi-Fi audiotehnikas „Skan Man” izpildījumā + Ivara gatavotā fīze. Miegs.

R. Dimiņš

11. - 12. februāris. Uz Traķiem.

Pirmā  ekipāža trīs precīzu cilvēku (Andrejs, Gunārs Š. un Valdis) sastāvā, savlaicīgi devās uz ikgadējiem Lietuvas piezemēšanās precizitātes mačiem Traķos (LT), kas sāksies 13.02.2010. Otra ekipāža (Ivars, 2R un co) seko pirmajai ekipāžai 12.02.2010. Ierodamies vēlu - pirmā ekipāža vai nu no trenniņlidojumu laimes vai no īpašajām leišu dzirām ir stipri sagurusi. Vakars paiet paravideo skatīšanās gaisotnē ar nelielām alkohola devām, stresa noņemšanai.

R. Dimiņš

23. janvāris. Rīga, lidlauks „Rumbula”.

Spītējot salam (-20°C) notika 4. Latvijas kauss piezemēšanās precizātē ar paraplānu. Vinčošana gāja raiti, tadēļ līdz plkst. 15:30 izdevās iespēt 4 raundus. Prieks un emocijas pēc ilgākas vai mazāk ilgas nelidošanas bija lasāms ne viena vien dalībnieka sārtajās un stipri ietuntulētajās sejās. Bija saulaina diena, tādēļ ziemotā Rīga un sastingušais gaiss virs tās izskatījās īpaši skaisti. 2010. gada sezona ir atklāta!

Rezultāti

Bildes>>

R. Dimiņš

22. janvāris. Lidojam draudzīgas valsts rietumkrasta austrumpusē!

Regulāri pārskatot laika prognozes pamanīju, ka teju divas nedēļas vēja stiprums un virziens Lietuvas ritumu krastā ir nemainīgi ideāls lidošanai. Atlika vien par to ieminēties Ivaram un tā nu ceturtdienas vakarā esam starta pozīcijās Jodakrantē. Kāpas un apsnigušās, pirmskara vācu arhitektūrai raksturīgās, privātmājas ar stāvajiem jumtiem rada sajūtu, ka atrodies kūrortā Alpos. Tikai cilvēkus tik pat kā neredz.
Piektdiena mūs sagaida ar augstu un skaidru ziemas rītu. Vienīgā problēma ir tāda, ka no vēja ne vēsts. Cerībā, ka vējš pieņemsies, aizstaigājam līdz lagūnai un pēc tam aizbraucām uz otru krastu paskatīties kas notiek jūras pusē. Pārliecinājāmies, ka rietumu krastā kāpas ir zemas – aptuveni kā Bolderājā, tāpēc lidot var tikai ļoti īpašos apstākļos. Toties šeit pūš solītie aptuveni 6m/s sekundē tieši jūrā, tāpēc skaidrs, ka pretējās puses kāpās vējam jābūt. Lecām atpakaļ automobilī, viesnīcā paķērām spārnus un braucām uz startu.
No stāvvietas līdz krastam ir viens kilometrs. Ejot kāpas kļūst arvien augstākas un mežonīgākas un piemetas tāda nereāla, nedaudz skumja sajūta. Laikam vainīga ir nepierastā ainava, kura nedaudz atgādina fotogrāfijās no Marsa redzamo. Te gan jāatdzīstas, ka iešana pa kāpām ir aizliegta un par to varot nākties šķirties no līdz pat Ls100. No leišiem bijām noskaidrojuši, ka ziemā vietējie „zaļie” nepatrulējot. Sals bija ap -14°C, zeme sasalusi ragā, tāpēc kāpām mūsu pārgājiens nekādu ļaunumu nenodarīja. Tātad, vismaz attiecībā pret ekoloģiju mūsu sirdsapziņa paliek tīra.
Tikām līdz krastam. Vējš tiešām pūta. Lidojām pilnīgā vientulībā, ja neskaita divus vanagus un mežacūku, kura urķējās gar krastu. Atšķirībā no Jūrkalnes šeit krasts ir nelīdzens ar daudziem pacēlumiem, sedlienēm un līcīšiem, tomēr lidošanu visi šie robi neietekmē. Nebija jūtama ne mazākā turbulence, tāpēc gandrīz visu lidojuma laiku varēja veltīt nosalušo ķermeņa daļu sildīšanai. Izturējām nedaudz ilgāk par stundu. Aukstums, protams, traucēja, bet to ar uzviju atsvēra fantastiskā ainava visapkārt.

Gunārs

Baltic Roads Net

UK Met Office